Sakrājušās jūtas, saujā turas
Ietinu tās mutautiņā un liku mēteļa kabatā
It kā ar domu uz nākotni
Kad skumju mākonis pārņems Torņu kalnus,
Tad vīstīšu vaļā mutautiņu, kas mēteļa kabatā turas......
Apslacīšu seju ar jūtu pilieniem,
Kam dots spēks..... mīlestības spēks......

Par Viņu varētu daudz stāstīt..........
Mūziku, ko spēlē smalki plūst caur viņa pirkstiem, kā strauts, kas tiecas uz upi....
Viņa balss kā jūra vētras laikā...... vienlaikus skaista un vienlaikus bīstama, jo tā var ievilkt savā dzelmē..
Izskats brīžiem pārāk solīds un brīžiem mežonīgs kā kalnu pavēlniekam....
Acis....zilas kā debesis agrā rīta stundā......
Prāts..... tik pamatīgi dziļš kā ogļu raktuves....
Tuvu ideālam, ja darvas mākonis nenoēstu viņa plaušas......

Tavs mulsums var nogalināt......