Sveiki, mīļie cibiņas lasītāji...
ir pienācis skaists rudens un līdz ar to vieglās depresijas laiks ..
vārdu vieglās izmantoju, kā vārdu vieglās narkotikas :)
Jo kā tautās mēdz teikt, tas jau atkarību nerada...
Te gan varētu iebilst.. bet par to nav runa ...
par Vieglo depresiju es sauktu.. to nostaļģisko noskaņojumu, ka brīžiem paliek sevis žēl, ka varētu nedaudz paraudāt..
vai vienkārši neko nedarīt, jo nekam nav spēka...
Un tad vienu dienu Tu pamodies un tev jau ir smaga galava.. neko nevari, neko negribi, bet kaut kas jādara ..
un tad Tu "čirezņemagu" (kriev .val. )kaut ko padari ķeksīša pēc...
Bet jau otrā dienā Tu vari pamosties ļoti labāk garastāvoklī, kad saule spīd...un viss ir tik skaisti.. ka no tā skaistuma atkal uznāk BESIS....
Un tas rudenim piestāv, un man liekas, ka latviešiem tas ar piestāv...
turīgākie mūk uz siltām zemēm un 1 nedēļu.. un tad atbrauc atpakaļ uz LV un iekrīt vēl lielākos sūdos...
jo tas kontrasts tik atšķirīgs.. ka viņi nespēj to pārdzīvot... Tāpēc ieteiktu tomēr samierināties ar LV rudens globālo vieglo depresiju.
ar domu, kam tagad viegli... nu taču nevienam..
Pēdējā laikā sāku ienīst Instagram.. to burvīgo smaidīgo cilvēku sejas.. man sāk totāli besīt..
Tu taču nesmaidi katru dienu no 10 :00 līdz 23:00 ... vai tomēr smaidi...???
Lai nu kā šis totālais man uzrakstītais teksts.. nav vieglās depresijas iespaidā... jo šodien spīd saule.. un ir tas foršais noskaņojums, Kāpēc rakstu?? .. ne sūda es to nesaprotu... :) vienkārši sāku rakstīt , aiz ne ko darīt :) Atā...

Te kāds vēl ko raksta, kāds iepukst savu sirds dēstu.. sāpi.. aizvainojumu vai vienkārši labo domu,
vai te kādas vēl dveš savu elpu... un nopūtās lasa, ko citi sarakstījuši..
vai šeit kāds vēl raksta par redzēto un dzirdēto, par laimi .. vai nelaimi.. par jūtām.. vai nejūtām
un kas tad šī par vietu ir?? vai tiešām publiskai apskatīšanai mēs varam izlikt visu uz āru , kas cilvēkā iekšā vārās..
vai tiešām, ja slēp šo ziņu un lasa tikai draugi TU viņiem atklāj tiešām, ko domā, ko jūti...???
Vai Tu atzīsties šeit mīlestībā, vai naida kurināts visiem dirs uz galvas..
Kas ir šī vieta.. tīņu perēklis, vai nobriedušu cilvēku saziņas līdzeklis ar ārpasauli..
Kam vajadzīga šī vieta TEV? Vai kādam citam.. lai Tu raksti.. kas lasa katru dienu tavas ziņas...
un varbūt nelasa neviens.. Un TU tik domā, ka lasa..
Bet varbūt Tu esi vientuļš vilks.. kam nav draugu un šeit vienīgā vieta , kur vari savu sāpi izkliegt..
UN varbūt šī vieta kā psiholoģiska terapija, kur var stāstīt par sevi visu.. un Tevi uzklausa un dod padomu..
Un ja šo vietu aizvērs, vai kāds juks prāt`no tā...
Un varbūt, kāds šeit paslēpis savas mīlas sāpes apslēptajās vēstulēs, ko neredz neviens.. un tad interneta rūķi to uzlauž.. un palaiž pasaules tālajos ceļos .. sadragājot cilvēku dzīves...
Un kas šī vieta ir man... es nezinu, man grūti atbildēt...
Jo varbūt tāpēc, ka manis nav...

Vai radošā krīze ir tikai man, vai arī citiem...?
Aizvien vairāk es spēju priecāties par citu cilvēku radošajiem panākumiem, es spēju pieņemt to, ka citiem varbūt tas izdodas labāk...
Bet tomēr klusībā es ceru, ka ar man notiks radošais brīnums vai sprādziens...


Manī iestājies tāds kā nelies afekta stāvoklis ... kurā sajūtas un emocijas nekontrolē prāts .. bet mirkļa burvība, kuru cenšos izbaudīt viss neiedomājamākās vietas un situācijās... un tajos brīžos es jūtos laimīga...
Nav laimīgs lielo mērķu sasniegšanas brīdis... Bet gan pats iešanas brīdis, kurā tu vari sasniegt gan kritumus, gan kāpums, gan laimīgus brīžus, gan gluži skumīgus...
Es vēl mācos baudīt dzīvi un priecāties, un laikam tas ir mans lielākais dzīves mērķis.

Man nāk raudiens, man nepatīk sāpināt cilvēkus, bet man neviļus tā sanāk...
It kā apzināti un tomēr kaut kāda mistiskās katarses mokās tā vienkārši notiek
es klusībā sevi lamāju, kam man tas vajadzīgs, ko es no tā iegūstu....
varbūt tomēr esmu slikts cilvēks,
piedod....

Beidzot pirmā diena, kad jūtos brīva, darba maz pat var teikt nemaz...un tā sajūta atgriežas, ka var laiskoties ar grāmatu dīvānā zem siltas segas, ar kafijas krūzi rokā.
Vispār decembris bija dramatisks no visām pusēm.. tik daudz sitienu sāpīgu nebiju saņēmusi sen, bet no tā visa laikam var mācīties,
ka cilvēkiem nevajag klaji uzticēties, ka arī ir cilvēki, kas aiziet uz debess jumi tieši Ziemassvētku laikā, un ir reizes, ka priecāties tiešam negribas.
Lai nu kā viss lielais smagums ir pārvarēts un atgriežas viegluma sajūta, ka gribas baudīt dabu-jūru, mežu, sniegu. Ka gribas rotaļāties, kā mazam bērnam, neņemot vērā ko citi par tevi domās. Uzsmaidīt katram pretī nākošajam un novēlēt labu dienu!
Un man liekas, ka īsta liela laime sastāv no mazām sīkām laimītēm- tās jaukās sajūtas, ko ikdienā saņemam no ģimenes, draugiem vai gluži pretēji no pilnīgi svešiem cilvēkiem. un tā īstā laime mums jāsaskata te pat kur mēs esam, šajā mirklī un momentā. Nav jēgas dzīties pēc kaut kā nezināma vai varbūtības teorijas..
Es vēl mācos baudīt dzīvi, bet īsta bauda ir mazo laimīšu sajūtu kopums...
Lai katram mums vairāk šīs mazās laimītes ikdienā un tad jutīsimies visi laimīgāki un smaidīgāki.

Ir melnās dienas, ir baltās un tad ir pelēkās kā šodiena....
Vakar bija melnā, jau no paša rīt pamodos sliktā omā,,, varēju sākt raudāt pat par sīkumiem..
Šodien pelēka... it kā viss ok, bet garlaicīgi.
Bet gribas man, lai ir baltā diena.. lai smaidu , lai smaida man visi apkārtējie, lai pacilājošs garastāvoklis, lai prieks un līksme riņķī.
Gribu, gribu baltu, baltu dieniņu...:)

Nav nav manis... pazūdu.. migla manas acis skar...
Nojūdzas katrs pa savam...
pilna galva mēslu kaudžu ..pilna galva neziņas un varbūtību teoriju... gribu vienkārši nedomāt..
vienkārši un pilnīgi neko nedomāt..
nav domu, nav galvu raižu.

kliedzu, kliedzu , bet neviens mani nedzird.. jo kliedziens ir mēms.. mēms... tikai šņākoņa no diafragmas dziļumiem...
skaņa bez skaņas..
Sajūta ka esmu viena šajā pasaulē .. šajā jūtu un domu pasaulē.. klauvēju pie dažādu cilvēku durvīm , bet neviens nedzird.. neviens negrib dzirdēt.. es vienkārši pati vāros savā jūtu domu zupā..
tikai tukši kliedzieni bez skaņas...
nav nav ... neviena nav, kas spētu mani saprast, spētu saprast.. vismaz 2ml manu sāpju domu...
Kliedzieni tukši tiem nav skaņas nav, nav pazūd...
pazudīšu arī es ..

Gribas rakstīt, bet vārdi pazūd tumsā.
Tie slēpjas, ka mazi bērni tumšos kaktos ar cerībām, ka tos neatradīs.

ES laikam kaut ko smagu esmu nometusi nost no pleciem.... ilgi to vezumu vilku...
Ir brīvības sajūta....
Bet parādās tukšums... melns caurums... gluži kā atkarīgiem cilvēkiem, liekas ka dzīvē kaut kas pietrūkst...

Kādreiz domāju, radīt skaistas lietas ir tik brīnišķīgi, bet vai vajag radīt??!! Pasaule jau ir tik pilna ar skaistām lietām, gleznām, celtnēm, mūziku u.t.t.
Varbūt pietiek.. liekas jau viss ir pārsātināts....
Vienīgi, ja vajag veldzēt slāpes pēc skaistā.. varbūt tikai tiem cilvēkiem, kas nespēj būt mierā ar sevi un viņi dzimuši lai radītu... ģēnijiem... bet pārējie, lai apstājas.. pārējie viduvējības..... lai nerada... jo skaistuma haosā, kas šobrīd var apreibt...
Es ar apstājos... un varbūt tā pat labāk.... labāk visiem... jo netiek piemēslota pasaule...

Visu laiku domā par to,,, bet izrādās pavisam kas cits..
nožēlojami, ka tā var iekrist...
mans naivums

Kas to būtu zinājis, ka lauki kļūs par manām jaunajām mājām..
Rīga sāk nospiest, grūti elpot... gribas atgriezties lauku mājās....
Šodien krāmēsim malku..:)

Rudens vēji tavos matos, vieglās matu cirtas cilā.
Acīs tavās vakara saule iespīd, veidojot saules rieta lokus.
Un atkal Tevī var iemīlēties.
Kopīgi likteņi savijas, tie neatvijas pat kangaru balsīm skaļi rejot...
var var... vēl iemīlēties
Vīna glāzes pildās un pildās... reibonis mazs manā un tavā galvā...
kā pirmoreiz.

Manas omītes teiciens:"Mīlestība- sūdu strīpa"
Laikam jāpiekrīt...

Katrs vakars piepildīts un izgaismots ar gaismas ķermeņiem pie debess lielā plašuma.
Zvaigznes un mēness savu rituāla deju veic.
Rīta agrumā zāle savas mitrās acis slauka gar manām siltajām kājām.
Katru rītu balts, liels putns lido garām, majestātiski vicinot savus spārnus, tautā saukts par stārķi.
Diena- saules pielieta, tā silda un gatavina saldās mēness zemenes un mellenes.
Vakars atkal pielejas sārtu vakar-saules staru jūrā...es peldu...
Melna nakts.. vientuļš sikspārnis lido.




tā pie mums notiek...

Var arī būt tā.... kad ir viss...
bet tomēr kaut kas dvēselisks pietrūkst... tikai IR kādi 98%...
bet jA BŪTU PERFEKTI VAI VISPĀR BŪTU INTERESANTI DZĪVOT...?!

Esmu laukos... burvīgos, divi lieli ozoli, kas māju sargā.
Sāku pierast pie šīs vietas... varbūt drīz pieradīšu pie domas, ka šeit jādzīvo patstāvīgi.
Nav Tv.. varbūt pat ideāli... nets gan ir neviļus uzradies...:)
Un Rīgas dzīvoklis kļūst dikti maziņš,,, kad esi laukos lielos plašumos... skrien, lēkā.. un baudi dzīvi....:)
Laikam sirdī esmu dabas bērns....
kaimiņi super....
ui... un Kaķis ar iejuties tīri ok ...
Rīga vai tiešām Tu mani gaidi atpakaļ, varbūt palikt Lielkangaros.....???!!!

Dīvaina satikšanās .. mirkli padara sirreālu...

Viņš viņu neatpazina.....

Mīlestība ir kā skaists stāsts...
Greizsirdība .. kā liels murgs
Bet bez viņiem abiem nekā dīgi neiztikt...

Sabojāts pulkstenis vēl joprojām iet,
es ieklausos.
Tik tak.. skaņa ir.

Kāds klauvē pie durvīm,
es sabīstos!