Pie Doma baznīcas masīvajām durvīm daži jau gaida. Akcija "Es par mieru". Es pieņemu parakstus. "Es negribu karu, negribu. Es esmu no Dobeles. Arī citās pilsētās vajag noorganizēt parakstīšanos, pie mums neviens karu negrib. Kaut nebūtu karš..." pavecā sieviete jau gandrīz raud. "Paldies jums... Tas organizētājiem" - un dod man kādu maisiņā ievīstītu burciņu. Es domāju - ievārījums, un burzmā lāgā nepaspēju pateikties. Kad vēlāk lūkojam burku, tur viršu medus.

no Andras Manfeldes "Adata"

besīc. draugs brauks uz Depo. netiku aicināta, bet neapvainojos, jo man rīt tik un tā uz darbu un zinu, ka viņš vēlas arī viens izklaidēties.

visp kaukā dīvaini. uz kādiem končiem, festiem mēs nebraucam kopā, bet atsevišķi. vai nu viens vai otrs. vislabāk varēja redzēt ar Auces pasākumu. es aizbraucu viena un nākamajā dienā viņš aizbrauc pie saviem draugiem, viens protams.

...starpcitu viņš zaudēja derībās.




kaukā jocīgi bija kad ar draugu no rīta braucām uz manām mājām. es atcerējos kā bija tad, kad es braucu pie bijušā ciemos. tieši vienu momentu - es esmu atbraukusi, bet viņš nav paspējis sagaidīt autiņu tāpēc eju pretī. bija nakts. redzēju jaw skrien man pretī, apkampjamies, ilga buča uz lūpām, atkal apkampjamies un tad tādi stāvam pāris minūtes. vienmēr atceros ar mīļumu. tgd? vnk atmiņas....

viņš nebrauc. tikko pazvanīja.

uz parku. atkal pasēdēšana. apnicies.


a, bet ko te citu iesākt?