vienu nakti sēdēju uz gultas malas un centos nomierināties.
man bija uznākusi vēlme viņu saplēst gabalos, jo pašai bija sajūta ka tiktu plēsta uz pusēm.
tā bija līdzīga sajūta kā toreiz kad vienu rītu pamodos un man nu tik neizsakāmi spēji pietrūka mans bijušais, ka toreiz nezināju kur likties. tgd ir līdzīgi, tikai šoreiz viņš gulēja man blakus. es tobrīd glāstīju viņa vaigus viņam nepieskaroties, tā ir tāda īpatnēja sajūta - vēlme pieskartes, bet tajā pašā laikā negribēju viņu pamodināt. tobrīd vēl domāju par to, kas tad īsti man notika, ka spēju atdoties pilnīgam svešiniekam. tgd jā es viņu daudz maz pazīstu un viss ir okey, bet toreiz? es zināju tikai viņa iesauku un viņš tobrīd bija pat manu vārdu jaw piemirsis.
tā nu es uz viņu skatījos un tā mežonīgā sajūta - pievilkt cieši cieši klāt, cik tuvu vien iespējams, man tik ļoti gribējās viņu, bet nevarēju pateikt kādā veidā, tāpēc vnk piecēlos sēdus un brītiņu pasēdēju līdz viņš sāka grozīties un meklēt mani. (dīvaini bet pat pa miegam var just ka otrs vairs nav blakus un ir neapzināta vēlme viņu meklēt)...