tas tukšums ir tikai dēļ tā cilvēka... tā kā man tagad ir cits pagātne pamazām pazūd... un sastopoties ar pagātni es pazaudēju pēdējās paliekas no tās... ir palicis vairs tikai tukšums, kuru vajadzētu aizpildīt...

tikko noskatījos "Blood and Chocolate" ...ja godīgi, tad man jaw es nezinu nu ļoti ļoti sen ir klusa vēlme būt vilkatei... man vilki patīk, jo viņos ir kaut kas tāds, kas mani nežēlīgi piesaista...

bija tekstiņš, ka vilks kaut arī ir bara dzīvnieks, tomēr pats par sevi ir vientuļnieks... tieši tā es pati bieži jūtos... man ir vajadzīga sabiedrība... bet tur es nevienmēr jūtos labi... dažreiz sajūta, ka pat ļoti gribu tikt vaļā... un palikt viena...

skriet pa nakti un pa mežu kad svaigais gaiss apņem ķermeni, iziet cauri matiem aiznesot prom visas rūpes... pilnīga atbrīvošanās... tā es gribētu justies... bet pagaidām es iztieku ar naksnīgajām pastaigām pa pilsētu... vai arī ejot pie drauga sanāk ceļš gar mežu... tad ir patīkami... ja vien varētu tā pēc iespējas biežāk...

kāpēc te nekā nav? tāpēc ka mana pagātne mani vajā. gribu tikt prom. kaut vai ar to ka sāku citu kā-man-šodien-gāja-žurnālu...


...gribu smēķus, tikai kur lai atkal izrauj to nolāpīto naudu, būs jāmet nost....
kuru es te mānu?... ij nemaz netaisos mest nost!