Es pat nezinu, vai tā īsti ir atradināšanās.
Kaut kad skatījos vecos ierakstus, taisni vai pabrīnījos - rakstīju tiešām par bez maz vai visu, kas ar mani notika un ko domāju. Varbūt pat par daudz rakstīju. Tagad es tā tiešām nevarētu.
Kaut kādā brīdī tā sviestciba pārtrauca būt "privāta" un kaut kā es vairs par sevi te sāku nerakstīt. Tik tā pamazām, laikam. No vienas puses jau žēl, ņemot vērā cik man slikta atmiņa - būtu kaut ko sarakstījusi, varētu atkal pēc gadiem palasīt un pasmaidīt.