viens ir mēģināt palīdzēt, bet kas pavisam cits ir mēģināt pārveidot pēc sava prāta.
es zinu, ka tu neko ļaunu ar to nedomā, bet nu.. kas der vienam, nebūt nederēs kādam citam. jā, zini, agrāk es arī stundām ņēmos, zīmēju, taisīju webus un vēl sazin ko, līdz beidzot man atvērās acis uz to, ka ne man ir pietiekami talanta, ne prasmes tam visam. un viss. čušššš. nav vērts darīt ko tādu, ko es nemāku galu galā.

iespējams, ka man ir kaut kāda (pārejoša) apātija vai kas tāds, kas to lai zina. pagaidām es daru tā, kā ir labāk man pašai.

zini, es jau tagad varētu atskatīties un domāt, ko es visu šo laiku esmu darījusi (tb, pēc skolas beigšanas), bet, lai arī kādas muļķības tur nebūtu sadarītas - dzeršana, tusēšana, roku graizīšana, utt - es tāpat neko nenožēloju).