gribējās aizbēgt. jau biju nolēmusi 3dien doties uz Liepāju. bet nu.. tomēr nē.
sadirsts jau nu viss ir totāli, bet laikam palikšu.

ne es māku ar savu māti saprasties, ne arī ar citiem cilvēkiem. mūžīgi visu sabojāju, vai arī - viss sabojājas šādas vai tādas tiešas/netiešas manas vainas dēļ. šobrīd mana māte ir saniknojusies un man pateica, ka sm00x var pie manis uz rīgu nebraukt. nja. lai gan, tas ir tā samērā vienalga, jo viņš jau tāpat to netaisījās darīt, cik zinu. visi var būt laimīgi un apmierināti.

bet es palieku. meklēju jaunu darbu, skatos kaut ko.. briesmīgi jau gribās prom. bet.. man liepājā nau ko meklēt, i guess. vismaz šobrīd. negribu nevienam traucēt vai arī būt par apgrūtinājumu.


reizēm (pareizāk sakot - itin bieži), man liekas, ka es atrodos tādā kā stikla bumbā, un viss, kas ar mani norisinās, notiek kaut kur ārpus; ka es to vēroju no malas, ka tas jau nemaz nenotiek ar mani. un es vēroju, vēroju, vēroju, un ieberžos arvien lielākos sūdos. un nejūtu ne motivāciju, ne iemeslu kaut ko mainīt. tik ļoti vienalga reizēm viss.