kad ir tā runa par bāšanu, tad man prātā nāk šī te anekdote, ko šodien pie pusdienu galda dzirdēju:

iet ezīts pa ceļu, pretim nāk vāverīte. vāverīte skaita pantiņu "ezīts, ezīts, dirsā prezīts". ezīts bēdīgs aiziet tālāk. nākamajā dienā ezīts atkal iet pa ceļu, atkal pretim nāk vāverīte un priecīga skaita "ezīts, ezīts, dirsā prezīts". aiznākamajā dienā atkārtojas tas pats un vēl pēc nedēļas vāverīte sveicina ezīti ar to pašu. nu tad atkal vienu dienu vāverīte satiek to ezīti un saka "ezīts, ezīts, dirsā prezīts". bet ko ezīts? ezīts saka: "vāverīte, vāverīte, dirsā enkurs". vāverīte pārsteigta: "ezīt, kāpēc enkurs? nav taču atskaņu!". ezīts: "a man pohuj, ka nav atskaņu. galvenais, ka ārā grūti izvilkt".