es esmu iemācījusies nedomāt atrodoties tepat, jebkur. Sēdēt un blenzt sienā, bet nedomāt, atrofēties. Tikai tas nepalīdz, jo sāpe paliek, sāpe nerodas no domām...
Bet ārā tik un tā paliek labāk... es zinu, ka tas ievelk kā purvs un tu sēdi un turpini neko nedarīt... bet jāpieliek spēks un jāiziet ārā. Nezinu, man tas palīdz. uz kādu laiku.
Sabiedrību, bāru, dūmus, smieklus... un tu tur sēdi un jūties vientuļš starp tiem cilvēkiem. bet ne tik vientuļš kā sēžot vienatnē. vai arī tā nav?