Ir cilvēki, kurus man gribētos satikt. Bet tad es atkal padomāju, ka, pat ja satiksimies, tad mums nebūs par ko runāt, un tikai dumji sēdēsim, skatīsimies viens uz otru un tas viss būs trakoti tizli. Nu kam to vajag. Nu un vēl tas, ka negribās nemaz tagad kādam sieties klāt, uzprasīties uz satikšanos. Tas ir tik uzbāzīgi. Un bail, ja atteiks, lai arī es jau neapvainotos, vienkārši sāktu domāt, kas ar mani nav tā. No otras puses, es pati sevi arī negribētu satikt.
Heh, ēmō ierakstiņš. Nu gluži kā vecajos, labajos laikos!
|