|
[20 May 2005|09:22am] |
Vakardien - atkal OK. Labi. Tagad varētu ķerties pie diētas kontūriem jeb ēšanas paradumiem.
|
|
|
[19 May 2005|12:10pm] |
:"( Atkal uzsprāgu. Jāievieš kāds ātrāk nostrādājošs relejs. Stulbs risinājums, bet nāksies, vismaz sākumā, aizbēgt no konflikta zonas. Un bez collateral damage.
|
|
|
[18 May 2005|01:31pm] |
Arī vakardiena OK, ar pilnīgi pieņemamu izpausmi un izjūtām.
|
|
|
[17 May 2005|10:28am] |
Atzīmējams panākums - vakardien iztiku bez niknuma uzliesmojumiem. Neviena paša.
Tā turpināt.
|
|
|
[16 May 2005|02:20pm] |
Ne dienas bez niknuma lēkmes. Visi mani plāni un disciplīna sairst acu priekšā.
Nu, ko, laikam jau cita ceļa nav, kā mēģināt atkal un atkal. Tikai saplānot sīkākos posmos, lai vieglāk izturēt. Divas nedēļas ir par daudz.
|
|
|
[13 May 2005|12:16pm] |
Nu jau nepaiet ne diena, kad nezaudēju pacietību un netrakoju. Atpūta nepalīdz, pēc jebkāda perioda es varu uzsprāgt sekunžu laikā.
Laikam nestrādāju ar to, kas ir slims. Vai arī vienīgais esmu vesels?
|
|
|
[12 May 2005|03:44pm] |
Šodien bija vieglāk uzsākt darbu, bet visu laiku galvā skan doma - kaut priekšnieks NELIKTU to darīt, jo tad man atkal būs slūžas ciet. Veidojas tāda savdabīga zvanveida līkne. Es varu strādāt, ja steidzamība ir zema vai augsta, bet ne tad, kad tā ir racionāla.
|
|
|
[11 May 2005|03:40pm] |
Novērojums - pēc ārkārtīgi smaga, sasprindzināta un stresaina darba pabeigšanas jūtos mierīgs, tīrs un stabils. Uzsākt darbu - ļoti grūti.
|
|
|
[11 May 2005|11:25am] |
Klusa histērija un sajukums manī, kas paralizē visaktuālāko uzdevumu veikšanu. Kaut kas manī protestē pret mēģinājumiem kļūt par racionālāku un atbildīgāku cilvēcisku būtni. Kā lai to nomierina? Domāju, ka laiks ir mans sabiedrotais, ja neatlaidīšos, tad spēšu sev paskaidrot, ka darbība nav atgrūžama.
|
|
|
[10 May 2005|04:19pm] |
Izlādēšanās problēma. Analizējot sevi pēc E.Bērnsa metodēm, atradu sevī nežēlīgu knofliktu starp Vecāka prasību lavīnu un Bērna brēcieniem - es nedarīšu neko, ej prom!
Pieaugušais klusē. Vienīgās reizes, kad rīkojos un izjūtu sevi racionāli ir liela noguruma brīžos, kad Vecāks atslābst (ja esi noguris, tātad, esi strādājis, tātad, esi pelnījis atpūtu), vai arī pēc smagiem pārdzīvojumiem. Reizēm vienatnē, kad Vecāks apklust, jo, izjūtot sevi arpus sabiedrības, viņš vairs neģenerē uzdevumus.
Man jāatrod ceļš, kā apstādināt Vecāka uzdevumu kalnus un Bērna histērisko reakciju uz jebkuru uzdevumu.
Paņēmieni - meditācija, atminoties un atkal pārdzīvojot miera un līdzsvara brīžus. Tad var sākt ar aktuālo uzdevumu plānošanu, sadalīšanu mazos soļos un izpildi. Pamatnoteikums - neatkāpšanās. Atkal un atkal atkārtot noieto ceļu ir aplami, tagad es to skaidri apzinos.
Problēmas - histērija, Bērna izmisums kārtējā uzdevuma priekšā.
Redzēsim, kā man ies turpmākās dienas ar miera un stabilitātes stāvokļa atsaukšanu atmiņā. Nevajag aizmirst arī, ka pamatproblēmu tas neatrisina.
Es pat nezinu, kas ir pamatproblēma.
|
|