kaut kā pēdējā laikā esmu pamanījis, ka arvien retāk vairs iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, nekā vēl kādu laiku atpakaļ, kad tas savā ziņā bija tāds kā pilnvērtīgs un sev atsevišķu laiku prasošs hobijs. dīvaini, ka nekad to tā apzināti pat nebiju apjautis, jo savādāk kaut kur noteikti personiskajā biogrāfijā būtu veicis jaunu ierakstu pie hobiju ailītes. toties tagad atbrīvojoties brīvajiem laika sprīžiem jo vairāk mani ik pa dienām apciemo dažādi kolorīta paskata un uzvedības kukaiņi. viens tāds man kādu laiku atļāvās sēdēt uz galvas sabiedriskajā transportā, līdz es apjautu, ka tieku izmantots kā pieturas punkts pirms tālākā ceļa, dies' vien zin kur. beigās vienojāmies, ka cieņa tomēr mūsu starpā nav tikai tukšs vārds un sēdējām blakus viens otram līdz pašām beigām; viņiem, redz, paražas savādākas esot. žēl, ka es noteikti neesmu tik attīstīta radība, lai spētu iemācīties viņu valodu, savādāk mēs noteikti uzsistu kādu klačiņu par to kāda viņiem vispār ir dzīve, ar ko viņi nodarbojas brīvajā laikā, vai mēdz vēlos vasaras vakaros uzspēlēt kādu bridža partiju kopā ar draugiem, vai tomēr dod priekšroku tik ierastajiem sirojumiem caur dzīvojamo māju zālājiem un reiz pa reizei arī krūmiem. un visbeidzot - vai bizbizmārītes tiešām ir kukaiņu saimes palaistuves nevis tās jaukās radības, kas parasti tiek attēlotas bērnības pasaku grāmatu bildēs.
nobeigumā vēlētos ieteikt biežāk pārtikā lietot riekstus!
nobeigumā vēlētos ieteikt biežāk pārtikā lietot riekstus!