20. Septembris 2016

• I want to believe (piezīmes)
• 20.9.16 11:36
• Te kāds vakar bija pierakstījis kaut ko par uzticēšanās un naivas paļaušanās/cerības korelāciju, un tāpēc neesot brīnums, ka, piemēram, pat ļaudis ar augstāko izglītību varot kļūt par e-pastus izsūtošu blēžu upuriem (vai NYT ekonomikas nodaļas redaktors, kurš gari izrakstījās par atbildīgu aizņemšanos un nedzīvošanu no kredītiem, bet bankrotēja mājokļu burbulī).
  
  Uzticēšanās ir kaut kas, par ko vēl arvien turpinu domāt nu jau vairākas dienas. Man šķiet, ka savstarpējas neuzticēšanās ziņā mēs no visām ES valstīm varētu būt rekordisti. Protams, tam allaž var meklēt un atrast iemeslus vai atrast pat kādu apšaubāmu ieguvumu - droši vien elektronisko vēstuļblēžu upuru Latvijā ir mazāk nekā citviet, kāds kā ieguvumu droši vien minēs arī mūsu īpatnējo bēgļu politiku u.tml.
  
  Taču tāpat var pamanīt, ka savstarpējas attiecības, kuru pamatā ir vienas vienīgas aizdomas, bailes un vispārēja neuzticēšanās neko labu nenes nedz lielos valsts uzņēmumos, nedz kur citur.
  
  Jā, un es zinu visus tos stāstus un gadījumus, kad tiek nepildīti solījumi un neizdarīts darāmais u.tml., kas jau tiek uztverta kā ierasta ikdienas daļa. Tāpat nostāstus par to, ka šeit, lūk, kāds rullējis gurķi, bet aizbraucis uz valsti N, un tur nu kļuvis par čaklu darbarūķi. It kā jau varbūt tikai naudas dēļ, bet varbūt tomēr ne tikai?
• 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm