25. Janvāris 2012

• Таня (1974)
• 25.1.12 07:16
• 
  
  Vakar vēlu ieslēdzām televizoru un nejauši kanālā Russkij Illuzion pamanījām šo filmu. Bija jau sākusies pirms laba laika, bet kaut kas attēlā un galvenajos varoņos piesaistīja uzreiz. To, ka tā ir pēc Arbuzova lugas veidotā Efrosa "Taņa" uzzinājām tikai pēc tam. Kaut kas neparasts un labs staroja no šīs filmas, un vienubrīd pirms pašas aizmigšanas vēl paguvu nodomāt, ka tas neparastums un labums, iespējams, bija tieši faktā, ka tā ir lugas ekranizācija, turklāt ar šķietami teatrāliem paņēmieniem, kas teātrī nemaz nebūtu iespējami. Gribas noskatīties visu, turklāt nemiegojoties.
  Tags: kino
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• Darbi un dienas
• 25.1.12 21:08
• Vakar pārliecinājos, kādu iespaidu atstāj ~12 stundas, kas pavadītas intensīvās, kolektīvās un visu iesaistīto pušu vāŗdos ietērptās šaubās. Viss bija labi līdz brīdim, kad tiem pašiem visiem par pārsteigumu izdevās nonākt pie vienkārša un eleganta atrisinājuma. Sajūta varētu būt līdzīga kosmosa kuģim, kura iekšējās sistēmas metorītu vai kādu citu iemeslu dēļ viena pēc otras strauji izslēdzas, un tu vienkārši aizvirpuļo melnā un zvaigžņu piebārstītā tukšumā kā tāda lāzera norauta ķivere ar visu galvu (bez tiem filmās ierastajiem "kosmiskajiem" trokšņiem: "Vrum, vrummmm...").
  Es nezinu, kas tam par iemeslu - nu, labi, vienu zinu gan, jo tas ir Boriss, kas ap to laiku sāk rosīties un ielēkt gultā, lai gan tieši nevienu nemodina, - kas liek pamosties tieši ap sešiem, lai gan gulēt varētu līdz septiņiem. Nē, man nav nekas pret piecelšanos ap sešiem, taču ir liels kārdinājums tikt līdz septiņiem. Stulbākais ir tas, ka tajos sešos pamostoties (bet četros vai trijos, vai citkārt pusdivos (!) tā nav), galva uzreiz sāk darbināties, un nekāda jēdzīga aizmigšana vairs nesanāk. Un arī no tās galvas darbošanās tajos septiņos, kad beidzot tevi no miega izrauj modinātājs, tu neko jēdzīgu nespēj atcerēties.
  Šodien uz īsu brīdi satikos ar filmas režisoru, atsvaidzinājām atmiņā pēdējas vadlīnijas - kļūst arvien aizraujošāk, jo pavisam nejauši pa maziem solīšiem vien nonākam līdz lietu stāvoklim, kurā vairs nebūs atstāts nekas no "Un tad pēkšņi, negaidot, kā zibens no skaidrām debesīm...". Neredzamās (un cerams, tādas tās arī paliks) skrūves tiek savilktas arvien ciešāk un ciešāk.
  Vēl zvanīja Dace - ja pareizi pa vidu visam apkārt notiekošajam sapratu, "Zvēru zvaigznājs" ir aizlaists uz drukas fabriku.
  Tags: darbi un dienas
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 25.1.12 22:51
• skuka pieminēja mazgadigos kareivjus. Atcerējos nostāstus, ka visādos ekstrēmos un nebūt ne tik ekstēmos (un jau olimpiskos) sporta veidos - teiksim, tramplīnlēkšanā, - ik pa laikam dzirdēti nostāsti, ka nodarboties var vien līdz noteiktam vecumam. Kamēr nesāk palikt bail. Kapāt tuvcīņā citam citu ar zobenu, cirvi vai sazin, ko vēl, tur vajag ne vien apņēmību, drosmi, patriotismu, bet arī vēl šo to - kaut ko, ko savā vecumā vairs īsti sevī neapzinos.
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm