17. Jūlijs 2011

• 17.7.11 12:10
• "[..] man šķiet, ka ikvienā no mums ir apslēpts kāds piedzīvojums, kas to vien gaida, lai tiktu atklātībā, un, ja ir izdevies to izvilkt dienas gaismā, rodas pats pārsteidzošākais stāsts, kāds jebkad dzirdēts. "Kādu dienu tētis satika mammu, piedzimu es un nodzīvoju savu mūžu." Bāc, ja tā padomā, šis stāsts ir galīgi garām - visiem pārējiem par to galīgi nospļauties, bet tā ir mūsu brīnumpasaka. Protams, mana dzīve nav interesantāka par jūsējo, bet tā nav arī garlaicīgāka. Tā ir vienkārši dzīve, mana vienīgā. Ja vien šai grāmatai ir izredzes, kaut viena pret miljardu, iemūžināt tēvu, māti un brāli, bija vērts to sarakstīt. Tas ir tāpat kā iespraust šajā papīra kaudzē uzrakstu: "ŠEIT NEVIENS MANI VAIRS NEPAMETĪS".
  Neviens no šīs grāmatas iemītniekiem nekad nenomirs."
  
  Frederiks Beigbeders. Franču romāns
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 17.7.11 12:25
• Ko tur liegties - pamodos ar domu par nāvi.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 17.7.11 22:33
• Nupat pamanīju pieminētu kādu brošūru, kas veltīta t.s. jaunāko laiku ateismam (nu, tur Hičenss, Dokinss un pārējie).
  
  Autors aizrāda, ka viņi visi vēršas pret apgaismības laikmetā nostiprinājušos, protestantismā jo īpaši izkoptu un faktiski nu jau dominējošu elkdievibas formu, proti, Dievu, kas ir aplūkojams un iztirzājams kā domas objekts, izliekoties nemanot tā visam pāri (arī domām un spējai par viņu domāt, izteikt vārdos (skat. judaisms), attēlot bildēs (pie musulmaņiem) stāvošo iedabu (skat. Akvīnas Toms).
• 10 piezīmesvieta jūsu piezīmēm