5. Septembris 2007

• sarunas pie blakus galdiņa
• 5.9.07 21:37
• Rīgā:
  - Man, piemēram, patīk Venēcija.
  - Un ziniet, Romā, pašā Romas centrā tā mazā pilsētiņa... kā viņu..?
  - (Pārtrauc iepriekšējās runātājas domu) Filip, tu ko? Pavisam jau nojūdzies?
  - Viņš ir tieši tāds pats Filips kā manējais.
  - Filips Čipriani.
  - Čiprijani?
  - Tas tāds uzvārds. Slavens tāds uzvārds. Un manējais Filips ir Čipriani.
  - Man gan ir cita gaume. Jums tur visām Armani, bet man - Šmarmani.
  - Iesim, Filip, - viņa velk savu suni aiz siksniņas, suns iesprūdis ztarp kafejnīcas galdiņa kājām.
  
  Ņujorkā pirms dažām dienām:
  Divi gājēji neizlēmīgi mīņājās melnā tumsā un sprieda:
  - Kaut kur tam tepat vajadzēja būt. Neatceros - 1208 vai 1802 numurā.
  - Vai nav vienalga, - teica tikpat melns garāmgājējs.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 5.9.07 21:57
• Ēriks Stendzenieks, 05.09.2007 08:43:
  "2) Kādēļ google Jūsu vārdu izmet vien pie kādiem 3 rakstiem? Jūs tikko kā no Marsa? Jeb rakstāt ar pseidonīmu?"
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 5.9.07 23:24
• Jocīgi, bet tas, ka "dzejnieka radītais (ja vien mēs to klusiņām lasām no papīra vai monitora) top tieši tajā brīdī un top mūsu apziņā, šādi veidojot realitāti no tām domām un sajūtām, kas jau ir bijušas mūsos pirms tam" (skat te) man nebūt nešķiet svarīgākais (vai raksturojošākais), ko varētu pateikt par dzeju. Man vienmēr šķitis, ka šādi, paša spēkiem, bet ar cita palīgu, darbojas itin viss izlasītais - neatkarīgi no tā, vai tā ir dzeja, vai proza - un tas ir laikam vienīgais nosacījums, lai par izlasīto kāds varetu teikt, ka tas ir, piemēram "labs". Dzejai daudz tuvākas tad jau ir nevis "domas un sajūtas, kas jau ir bijušas mūsos pirms tam", bet gan domas un sajūtas, kas būtu varējušas, bet, sasodīts, nez kāpēc nav bijušas mūsos pirms tam.
• 31 piezīmesvieta jūsu piezīmēm