16. Decembris 2005

• 16.12.05 15:15
• Pamatīgi skūšanās putu un dezodorantu un šampūnu krājumi (tas viss - ar nesaprotamiem aromātiem), krūzītes ar uzrakstiem un attēliem, keramikas sīkplastika, asimetriski trauki, sadzīves priekšmeti darbībām, kuras tu nekad neesi veicis un negrasies izmēģināt (piemēram, ierīce kaut kādu pārtikas gabaliņu peldināšanai izkausētā sierā)...
  
  Kas vēl?
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.12.05 15:28
• Mehāniskais kontruktors, lai gan gribējās automašīnu ZIL ar ceļamkrānu - to lielo, kas unīša bērnu nodaļā stāvēja uz grīdas. Un vēstulē vecītim tas bija skaidri un gaiši pateikts.
  - Tagad tu varēsi uztaisīt visu ko pats.
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.12.05 15:42
• Mehāniskajam konstruktoram bija daži būtiski trūkumi. Vispirms jau tas, ka daudzas skrūvītes nevarēja nemaz ieskrūvēt nevienā no uzgrieznīšiem. Vītnes vienkārši nesakrita vai bija šķības. Tad nu tēvs ar plaķenēm visas vispirms saskrūvēja un atskrūvēja, pēc tam jau kaut kā nebūt gāja. Lai gan vēl vienmēr pirksti pēc skrūvēšanas sāpēja. Tās atslēdziņas jau bija tik tizlas, ar tām nebija jēgas pat sākt. Otrs trūkums bija tie plastmasas riteņi. Uz stienīšu asīm tos fiksēja ar skrūvīti, kas iekausēta plastmasā. Lai nofiksētu, vajadzēja pievilkt diezgan cieši, bet tad tas uzgrieznis viens divi izlūza no tās trauslās plastmasas laukā. Tēvs mēģināja līmēt ar epoksīda sveķiem, bet tāpat nekas tur lāga neturējās. Bet riteņi, kā zināms, vienmēr bija pats galvenais. Tās dzeltenās caurumotās metāla plāksnītes tā specifiski smaržoja. Tā smarža man patika. Pamācību grāmatiņā bija rādīts, ka var uztaisīt pat autobusu un traktoru un ko tikai vēl ne. Bet tur visur tās plāksnītes bija jāsaloka. Tos es nemēģināju. Centos kaut ko savā nodabā. Zināma pieredze jau bija. Man atdeva veco modinātājpulksteni. Tupēju pie dīvāna un jaucu. Bija tik interesanti, ka bikses pilnas gan.
  Vēlāk man bija elektriskais konstruktors. Ar tādu caurumotu koka dēlīti un sprungulīti. Tas gan man patika.
• 14 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.12.05 15:54
• Ilgu laiku biju pārliecināts, ka salūta laikā tās ir vienas un tās pašas raķetes, ka pa debesīm lido šurpu turpu - vienā virzienā zilas, otrā sarkanas. Nu tā.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.12.05 16:01
• Man tēvs saka nevis "nost", bet "nosten". Paņem šito nosten. Un vēl saka "mutriķis". Baigais krekls, ne?
• 6 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.12.05 16:07
• Un kur tad vēl komplekts "Jaunais ķīmiķis"! Bet tas bija liels un dārgs, varbūt ne tik ļoti dārgs kā austrumvācu ražojuma dzelzceļš, bet tomēr. Tādus man nepirka.
• 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.12.05 17:04
• Pamazām izkristalizējas davanu saraksts:
  1.automašīna ZIL (ar ceļamkrānu).
  2.austrumvācu ražojuma dzelzceļš.
  3.īstas džinsas.
  4.tukšas magnetafona kasetes (importa, piemēram, Denon)
  
  kaut kas vēl?
• 11 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.12.05 23:10
• Es varētu dāvināt idejas. Nevis idejas par to, ko dāvināt, bet vienkārši idejas - teiksim, man jau sen ir ideja, kā vajadzētu pārbūvēt gaisa tiltu, lai tur vienmēr nebūtu sastrēgumi, un kur tai visā likt tramvaja sliedes. Un vēl visādas tādas idejas. Vienīgi man nav ideju, kam to visu dāvināt.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.12.05 23:41
• a manā bērnībā ziemassvētkus vispār neviens nesvinēja, es nepazinu nevienu, kas svinētu, un vispār nezināju, kas tie tādi ir. bē.
• 12 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.12.05 23:58
• Bet vispār, domājot par dāvanām. Tas, ko varētu uzdāvināt, visiem jau ir tāpat. Un man pašam arī. Bet to, kas viņiem patiesi vajadzīgs - nu kur lai to ņem, vai arī vienkārši naudas par maz. A dāvināt kaut ko, kas ir pa vidu - nu kāda gan jēga?
• 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm