Noskatījos filmu "Tārps". Vispirms viens teica, ka neesot varējis skatīties, visu laiku bijis kauns, ka skatās. Tam man gribētos atbildēt - kāpēc gan viņam nav kauns dzīvot. Jo tādu ļaužu pilna pasaule. Un ikviens no mums, ja vien tiktu uzfilmēts tā, ka lielākoties neliekas ne zinis par kameras klātbūtni, izskatītos kaut kā tā.
A otra, iebilstot pirmā teiktajam, sacīja, ka tad nu gan - kaunēties. Tā taču bijusi viņu pašu, filmas varoņu izvēle. Kas, protams, it kā turpina tās sievietes sacīto filmā - ka šāda dzīve ir viņas pašas vaina, mamma taču gaidījusi piedzimstam puisīti, bet viņa piedzimusi par meiteni. Smieklīgs tāds domu gājiens. Taču tas maz atšķiras no tā, ka vispār šāds dzīvesveids ir tikai un vienīgi pašu varoņu izvēles auglis. Par izvēli varētu runāt tikai tad, ja pilnīgi visiem būtu vienādas starta pozīcijas. Taču tā nekad nav bijis. Vienam skolā bija igauņu plastmasas slēpes, citam - smagi koka gabali ar ādas štripēm. Un nekas nav mainījies arī vēlāk, pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem.