26. Decembris 2004

• Ziemassvētki
• 26.12.04 11:53
• Pirms divi dienām Ingas Ābeles grāmatā "Sniega laika piezīmes" lasīju to stāstu - mašīna iestrēgusi mežā, putenis, sals, vecgada vakars, jātiek mājās. Vakarā puteņo - brālis atbrauc no Cēsīm un saka, ka redzamība esot nulle. Sākam kustēt uz Rīgas pusi. No tumsas pretī skrien lielas sniegpārslas. Pirms tam nodomāju (vai varbūt saku), ka labāk ir tā, ka tās skrien iesāņus, ne tieši pretī. Garām vecajam benzīntankam, garām Raibajam sunim, tad tā vieta, kur vēl rudenī kaut ko pārbūvēja un tā arī nepabeidza, nu pie Globusa, tumšs, redzēt nekā nevar, bet zeme balta uz visām pusēm, neredz, kur sākas un kur beidzas ceļš. Pāri krustojumam, tad tas uzbērums līdz dzelzceļa tiltam. Tur arī drusku nobraucu no asfalta, tā maķenīt ar labās puses riteņiem uz nomales, tūdaļ pat atkal atpakaļ, taču ar šo manevru, turklāt nepilniem 50 km stundā ir gana, lai mašīnai zustu jebkāda saistība ar ceļu, un tā vienkārši sāniski sāktu slīdēt iekšā pretējā joslā. ( Tālāk )
• 6 piezīmesvieta jūsu piezīmēm