22. Marts 2004

• 22.3.04 16:21
• Tēvs no rīta bija sacepis olas, ļoti daudz olas, tik daudz, ka es uzreiz atminējos, kāda sajūta bija tolaik, tolaik, kad ik rītu cēlos sešos un samiegojies, ar vieglu nelabumu vēderā centos nolocīt kaudzi ar ceptiem kartupeļiem vai olu vai visu kopā. Un pēc tam steidzos uz vilcienu, es zināju, ka varu nokļūt līdz stacijai 18 minūtēs, lai gan oficiāli skaitījās, ka 20 - 25. Tur arī man toreiz uzklupa tas suns, liels vilks, kas vienmēr gulēja pie vārtiem. Tajā rītā pielēca kājās, metās virsū un iekoda. Dibenā, protams. Dažkārt šo maršrutu redzēju sapņos. To, ka esmu atklājis jaunu pārvietošanās veidu, tādu, kas ļauj šos pāris kilometrus no stacijas līdz mājām veikt vēl ātrāk - vajadzēja tikai atgāzties atpakaļ un ļaut kājām pašām slīdēt uz priekšu. Sajūta tāda kā peldot uz muguras vai līdzīga. Reiz pat izrēķināju, cik lielu attālumu, gandrīz ik dienas kājām nostaigājot šo gabalu tur un atpakaļ, esmu pa septiņiem gadiem veicis. Un cik ilgs laiks pagājis. Un vēl - cik ilgs laiks pagājis sēžot vilcienā. Daudz daudz. Biedējoši. Bet olas apēdu. Tā, ka šķīvis tīrs. Tēvs apvaicājās par braucienu. Prasīja, cikos lidmašīna. Pateicu.
  - Jūs nu gan dzīvojat kā tādā romānā, - viņš noteica. Redziet, tēvs visai reti izmanto salīdzinājumus. Vai izsakās par tādām tēmām kā dzīvošana. Pirmajā brīdī tā drusku saausījos. Šķita, ka saklausu viņa balsī nožēlu, ja ne pat skaudību. Bet visticimak, mēs katrs domājām ko pavisam citu. Lai gan varbūt nemazamaz ne.
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 22.3.04 20:46
• Hm, ielejas mājas verandā parādījusies spoža gaisma, logi aizsegti ar tādu kā plēvi. Vai tikai neaudzē stādus.
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 22.3.04 23:31
• Saliku pa mapītēm un atcerējos. To sajūtu. Vai varbūt mammas stāstīto, no kā secināju, ka tāda sajūta bijusi. Nē, tomēr pats. Bailes, ka mani varētu nepārcelt nākamajā klasē. Tas nekas, ka mācījos uz 4 un 5 (tā laika skaitīšanas sistēmā) un 3 visbiežāk dabūju tikai fizkultūrā, jo neprotu pārlēkt pār āzi. Protams, ka pārcēla. Arī togad, kad pēkšņi nespēju iemācīties no galvas krievu valodas vņeklaskas, kuru ietvaros vajadzēja vārdu vārdā iekalt puslappusi prozas teksta. Tipa, balti bērzi šurp, debesis turp, vējš kaut kāds. Nu kā tādu var tā vienkārši? No galvas. Vēl arvien nesaprotu. Nu jā. Un tad dienasgrāmatā parādījās pirmie 2 un pat 1. Un klases audzinātāja M., lai vieglas viņai smiltis (vīrs viņai ietrieca nazi mugurā, bet viņa, nelaimīgā, pašas spēkiem cauri visai pilsētai mēģināja iet uz slimnīcu), smiedamās skandēja: "Ņe hočet učitsa a hočet žeņitsa". Vai arī: "Smotrit v kņigu, viģit figu." Un tad vēl metemātikas skolotāja T., kas par mani sāka teikt: "Viņš jau mums matemātikā ļoti VĀĀĀJŠ." Un lika 2, dažkārt 3. Tas nebija izturams. Galvenokārt tāpēc, ka dienasgrāmatu vajadzēja rādīt vecākiem. Tā nu sāku naudas, t.i. atzīmju viltošanu. Meistarība auga ar katru brīdi (protams, to ne tuvu nevarēja pielīdzināt tai, kas dzima vēlāk - jau tad, kad ar vienu mēnešbiļeti pamanījos braukt vairāk nekā pusgadu, vajadzīgos cipariņus allaž rūpīgi izgriežot ar žileti un ierakstot jaunus; līdz pieķēra un atņēma, un Jānis V. rāva stopkrānu, bet tas ir pavisam cits stāsts). 3 par 5 pārlabot bija tikpat viegli kā divus pirkstus apčurāt. Līdz kamēr pieķēra. Tad bija baigie sūdi. Gan ne tuvu tik lieli kā tie, kad krievu valodas pierakstu klades pēdējā lappusē uzzīmēju nīkulīgu vīreli ar koka kāju (ivalīdu), virs kura vīd draudīga zābaka zole ar uzrakstu RSFSR. Tie bija īstie. Sūdi. Vai varbūt nebija. Bet es novirzījos. Jo viss, ko vēlējos atgādināt, bija šī sajūta - ka mani var nepārcelt. Ka būšu otrgadnieks. Tāds lempis kā debilais Bušs, kas tā arī neko nepabeidza. Vai Gulbītis, kas piekakāja aiz radiatoriem. Nav svarīgi. Kāpēc atcerējos to visu? Tāpēc, ka līdzīga sajūta pārņem ikreiz, kad aplūkoju visus komunālo maksājumu rēķinus. Liekas, ka neizdosies. Nu nevar šomēnes izdoties to visu samaksāt. Bet tad skaties - tomēr sanācis. Un saliec visu pa mapītēm. Līdz nākamajai reizei.
• 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm