4. Novembris 2003

• 4.11.03 09:11
• Labāk jau nu lai tas sapnis būtu bijis pa īstam, bet tas pa īstam sapnī. Lai gan nekad jau nevar zināt.
  
  Pa īstam: saruna, kurai nebija iespējams saskatīt ne galu, ne malu. Par mērķiem un līdzekļiem, par to, kas patīk, un to, ko jāpacieš, par to, kas ir svarīgāk, par to, vai nepieciešams gūt prieku un kāpēc cilvēki nodarbojas ar to, kas pašiem ne vien nenes ne mazāko prieku, bet pat izteikti garlaiko, tātad arī par šo.
  
  Sapnī: gulēju zem plānas pelēkas segas, liekas, tas notika kaut kādā lielveikalā, es gulēju uz grīdas, visapkārt valdīja krēsla, preces un iepirkumu ratiņus varēja saskatīt ar grūtībām, un viņa, es nemaz nebrīnījos, ka viņa tur parādās, pastiepa roku - nu apmēram tā kā tai pazīstamajā griestu gleznojumā Vecās Derības Dievs, mūsu pirksti saskārās, tikai nevajag pārprast, viņa nav nekāds Dievs, tātad mūsu pirksti saskārās, vispirms viens, pēc tam vairāki, līdz beidzot plaukstas sāķējās - tā cieši, pirksts starp pirkstu. Jā.
  
  Pa īstam, bet varbūt sapnī: mana meitene miegā runāja nesaprotamā valodā un skaļi smējās.
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm