16. Augusts 2003

• 16.8.03 12:32
• Skats pa logu: pelēka akmeņu baznīca, jūra turpat un meitene plīvošiem matiem uz zirneklim līdzīga krosa motocikla. Pārsteidzoši gludi nopļauts zālājs, bet akmeņi lien no zemes visās malās. Var dzirdēt šalkoņu, kaut gan vēja, šķiet, nav. Meitene pēc brīža atbrauc atpakaļ. Puika viņu sagaida. Iedevis izlaist. Viņa brauc bailīgi, stīvi izslējusies. Motors vairs nerūc. Atdodod moci. Nervozi smiekli. Tikai sienāži un jūra. Palodze ir tik zema, ka vieglāk izkāpt pa logu, nav jēgas iet laukā pa durvīm un pēc tam apkārt visai mājai.
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.8.03 19:58
• jo es nesaprotu, kāpēc vienas un tās pašas atmiņas vienam cilvēkam var likties neizturami vai vienkārši smieklīgas, bet citam izraisa neapturamus raudāšanas plūdus, bet tu jau zini, ka neciešu asaras, raudošus cilvēkus, negribu vispār viņus redzēt, vēl jo vairāk, ja kāds raud manis dēļ, jo manis dēļ raudāt – tā ir tikpat kā zaimošana, veltīga asaru šķiešana, un vēl jo mazāk vēlos skatīties, kad šis raudošais esmu es pats
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm