28. Jūlijs 2003

• 28.7.03 10:56
• Savāda nedēļas nogale. Nepietiek ar to, ka visulaik gribas būt riebīgam un vienlaikus jārīko bērnu svētki, vienā laidā kaut kas saiet dēlī. Sakasīties ar vecākiem, jo īpaši ar tēvu, kas atkal visus grib nobarot kā uz kaušanu, pateikt kaut ko riebīgu draudzenes mātei, kas par to amerikāņu kartupeļui stampiņu un tās priekšrocībām pilnā nopietnībā, un arī par apakšīrnieku saķēzīto virtuves soliņu visā sirsnībā, pamanīt nepatīkamas pārmaiņas vakar no dzīves citā valstī atbraukušajā draudzenē, aizmirst, ka viņa vispār jābrauc sagaidīt, tāpēc nesaprast, kādēļ visi jau pusdienlaikā sāk posties uz Rīgu, divas riebīgas avārijas uz Vidzemes šosejas, nopirkts un tā arī neizdzerts vīns uz ledusskapja, mamma pa telefonu saka, ka Līvi nemaz vairs nav dzīvi, otras draudzenes vešana uz lidostu, kaut gan to nemaz negribas un labi zinu, ka tāpēc nepaspēšu tur, kur jāpaspēj, atkal viena avārija - uz lidostas ceļa, nu un tagad esmu šeit, liekas, nav nemaz tik traki.
  
  skuka teica, kaut ko par kaunu. Lūk, lūk, tas arī ir tas. Taču ko iesākt ar kaunu par to, ko es šeit nemaz nerakstu?
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 28.7.03 11:58
• Dīkais lasītāj, bez zvēresta vari man ticēt, ka es vēlētos, lai šī grāmata, mana gara bērns, būt visskaistakā, visatjautīgākā un vissmalkākā, kādu vien var iedomāties. Bet es neesmu spējis grozīt dabas kārtību, kas noteic, ka katra būtne var radīt tikai kaut ko sev līdzīgu. Un tātad ko gan vairāk varēja radīt mans neaglīgais un vāji attīstītais prāts kā tikai stāstu par kaulainu, izdēdējušu un untumainu būtni, pilnu visdažādākajām iedomām, kādas vēl nevienam nav ienākušas prātā
• Mūzika: Jesus And Mary Chain
• 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm