7. Jūlijs 2003

• 7.7.03 13:44
• Nav ne jausmas, ko tas Sartrs un Bovuāra domāja vai juta, rāpdamies Kuršu kāpā. Tad jau drīzāk var iztēloties, ko prātoja Antans Sutkus. Stāvu smilšu kalna galā un brīnos, cik līdzīgs tas viss tuksnesim. Pat klusums, ko veido smilšu apēstas skaņas. Pēc tam izrādās, ka tas ir rezervāts, un tur jau nemaz nedrīkstēja iet. Tikmēr no Krievijas/Prūsijas puses nāca negaiss, sāka līt, mēs bēgām pāri tuksneša pauguriem, un kā allaž šādās reizēs, ceļamērķis ar katru smilšu kalnu izrādījās gabaliņu tālāk. Un pēc tam bija varavīksne, pāri visai Kuršu jomai.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 7.7.03 13:45
• Un pēc dziesmusvētku noslēguma koncerta satiku savu sapņu sievieti, kaut gan mani mulsina šis pēkšņi prātā ienākušais apzīmējums. Liekas, viss svarīgais noticis vismaz 1968.gadā, tātad pirms manas piedzimšanas. Tāpēc arī viņa ir par mani vecāka. Un ļoti līdzinās manai pirmajai mīlestībai (vēl viens mulsinošs apzīmējums) , kura par to neko droši vien nezina. Kā jau daudzas pirmās mīlestības. Viņa palikusi atmiņā un neatstājas visu turpmāko [izlaists] bet par mani krietni vecāka, jo vispār ir godīga precēta sieviete ar bērnu. Pretēji man. Parunājāmies sirsnīgi, kaut gan neatceros, par ko.
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm