13. Jūnijs 2003

• 13.6.03 10:59
• Vakar lielveikalā ieraudzīju preci, kuras iegādāšanos iespējams attaisnot vienīgi ar romantiskām atmiņām. Proti, spilgti zaļu piparmētru saldējumu ar maziem brūnās šokolādes gabaliņiem. Līdz šim nebiju to te manījis. Nav šaubu, ka tas sastāv no tīras esences un nav veselīgāks par košļājamo gumiju, bet šādās situācijās par tādām lietām jau nedomā. Mājās atgriezos vēlu. Bija uzlēcis Mēness, kāds sirmgalvis pa radio stāstīja par Indiju. Par saldējumu ledusskapī biju jau aizmirsis. Atminējos tikai sapnī, un sapnī arī ēdu. Taču saldējums garšoja kaut kā ne tā.
  
  Bet meitene, tā pati meitene, sacīja, ka pēdējā laikā no uztraukuma biežāk pārģērbjoties. Pamanīju, ka viņa to sākusi darīt arī darbā. Droši vien tualetē vai koplietošanas dušā. Vēl viņa domāja, ka Massive Attack koncerts būs otrdien.
  
  Pati nemaz nezina, ko domā.
• Mūzika: U2, Kite
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 13.6.03 21:10
• - Nekad neatbildi UZ MANA mobiļņika zvaniem, skaidrs? – viņa piesarkusi kliedza. – NEKAD! Vispār neķeries tam KLĀT!
  
  Bet tas jau bija pēc tam.
  
  Vienunakt gulšņāju vannā, dzēru vīnu un rakstīju tai pašai meitenei īsziņas. Kaut ko par vientulību, neiztiku pat bez dzejas citēšanas – liekas, tas bija Pasternaks. Vai varbūt Brodskis. Taču atbildes saņēmu vienu par otru dīvainākas. Īpaši mani satrauca pēdējā: «Antidepresanti beigušies, vai?»
  
  Līdz šim viss bija gājis puslīdz gludi, un še tev – nepateicība ir pasaules alga. Taču pienāca vēl viena īsziņa: «To visu nerakstīju es. Tas bija viņš.»
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm