annuska's Journal

12:21pm: Lai gan kopš 2. janvāra alkoholu nelietoju (tā gan nav nekāda apņemšanās), tomēr pēc svētkiem ir problēmas ar režīmu. Vakar pamodos laicīgi un funkcionēju veiksmīgi, taču šorīt padevos, ielīdu atpakaļ gultā un tagad esmu sapīkusi, ka nogulēju vairākas stundas gaismas. Varbūt jākompensē ar pastaigu.

5:06pm: Biju garajā pastaigā, tādā, kādās pēdējos gados gāju gandrīz tikai Ventspilī. Pirmo reizi, Carnikavā dzīvojot, aizgāju līdz jūrai kājām - iepriekš tikai ar riteni vai auto. No mājām līdz pludmalei gāju 50 minūtes, un es neeju lēni, tā kā tie varētu būt visi 4,5 km. Turp gāju pēc tilta uzreiz pa mežu, bet tas pats vien ir, kā pa Jūras ielu, tuvāk nav, tikai sajūta citāda.
Pie jūras, kā vienmēr, brīnišķīgi. Man par pārsteigumu, liedags bija blīvi klāts ar vižņotiem ledus gabaliem, jo sestdien, kad uz brīdi iznācām vējainajā krastā ar Lukasiņu, nekā tāda vēl nebija. Ieskatījusies redzēju, ka tās ir tādas pašas biezās ledus pankūkas, kādas pēc Ziemassvētkiem peldēja Gaujā, tikai cieši sastumtas. Ar tagadējām brillēm redzu asi un tālu, asumu pastiprināja skaidrais laiks. Visam ir gaisma un ēna - nepierasti gaišajam pērnajam kāpu grīslim, reljefam, priedēm, vienīgi tālumā trīs puiši ar suni plakani melni. Saule vēl bija, taču diezgan šķība, kā jau šajā gadalaikā. Vasarā runājām ar Lauru par jūru, tas ir līdzīgi kā satikt Dievu, viņa teica, proporcijas dēļ - jo kaut kas ir tik neaptverami liels. Man liekas, tā ir ar dabu vispār, vienkārši Latvijā jūra ir vislabākais paraugs. Mēģināju uz mirkli apturēt domas par savu dzīvi un to, kā ierakstīšu par pastaigu Cibā, sadzirdēju vieglus viļņus un suņu rejas.

9:38pm: Labi, viss, tagad vairs par savu dzīvi kādu brīdi nedomāšu, bet dzīvošu un strādāšu.