:
Es jums laikam neesmu nemaz teikusi, cik ļoti es mīlu savu vīru. Pat ne ka mīlu (jo kas vispār ir mīlestība, pēc mana pasaules uzskata tā ir apzināta un universāla attieksme), bet ka esmu tik laimīga ar viņu, viņam tik ļoti pieķērusies un tik pateicīga, ka viņš ir kopā ar mani, un ik reizes, kopā aizmiegot vai no rīta atvadoties, atceros, ka tas nemaz nav pašsaprotami. Pirmajos gados es ļoti ļoti baidījos viņu zaudēt, baidījos, ka viņam kaut kas varētu notikt, bet tad šitais atlaida un es sāku paļauties - tomēr mēs nekad nezinām, cik ilgi būsim kopā uz šīs zemes. Es to visu laiku atceros, piemēram, kad tikko šķiroties bučojāmies un ošņājāmies.
Un tas nav par kaut ko. Nu varbūt vienīgi smarža. Labi, man patīk viņa personība, tāda drusku frīkaina un neatkarīga; es protams, redzu arī, cik viņš ir labsirdīgs, smalkjūtīgs un atsaucīgs, ka dziļi saprot daudzas lietas, nemaz nav ļaunatminīgs (atšķirībā no manis) un gandrīz nekad nerunā muļķības (tas gan arī tāpēc, ka viņš vispār maz runā un attiecīgi ir mazāks risks). Redzu arī vājības, taču tas ir kā Rokpelnis teica, ka tā kā mīļotais/mīlošs cilvēks, tā mūs laikam redz Dievs - skaidri redz trūkumus un vienlaikus tos neredz.
Un tas nav par kaut ko. Nu varbūt vienīgi smarža. Labi, man patīk viņa personība, tāda drusku frīkaina un neatkarīga; es protams, redzu arī, cik viņš ir labsirdīgs, smalkjūtīgs un atsaucīgs, ka dziļi saprot daudzas lietas, nemaz nav ļaunatminīgs (atšķirībā no manis) un gandrīz nekad nerunā muļķības (tas gan arī tāpēc, ka viņš vispār maz runā un attiecīgi ir mazāks risks). Redzu arī vājības, taču tas ir kā Rokpelnis teica, ka tā kā mīļotais/mīlošs cilvēks, tā mūs laikam redz Dievs - skaidri redz trūkumus un vienlaikus tos neredz.