:
Šorīt es kaut kā neviļus paklausījos "на заре" un domāju par savu dēlu. Viņam tātad rit četrpadsmitais gads, viņs pašlaik ir tieši manā augumā. Viņa muzikālā gaume pāris gadu laikā no Maikla Džeksona ir pievērsusies Rolling Stones, Polam Saimonam, Bobam Dilanam un tam hipiju Donavanam, Pink Floyd, Black Sabath un Led Zeppelin, un bītliem, un Queen, un tamlīdzīgi. Brīvajā laikā viņs iet uz pieaugušo filmām, es jau teicu. Mīļākās grāmatas joprojām ir Gredzenu pavēlnieks un Alise Brīnumzemē, slikti nav, bet es gaidu, vai būs lūzums vēl uz kaut ko. Vēl viņam piemīt ieradums vienam staigāt pa apģērbu veikaliem, viņš jau kādu gadu mēdz pats sev nopirkt drēbes, turklāt pēdējā laikā tie ir vintage un visādi tur hipsteru veikali. Vēl viņš regulāri grib kaut ko pasūtināt no ībeja. Šobrīd viņam ir izdzīti mati vienā galvas pusē un pagari otrā. Viņš tos katru rītu mazgā, lai ir smuki. Viņš pašlaik domā, ka nākotnē negrib ģimeni, un sapņo būt mākslinieks vientuļnieks. Viņam gandrīz nav draugu starp vienaudžiem, ne zēnu, ne meiteņu, un es pagaidām neredzu, kā viņš tādus varētu iemantot pēc interesēm. Varbūt ar laiku atradīs internetā vai tur, kur mācīsies mākslu, ja mācīsies.
Un es domāju, ka šis ir otrais pusaudzis, ko es redzu mājās. Pirmais bija māsasmeita, un jau toreiz es sapratu, ka tas ir kaut kas ļoti skaists, trausls un sāpīgs. Ar māsasmeitu mums starpā ir tikai astoņi gadi, bet jau tad es sapratu, ka tur, kur viņa tobrīd bija, ka es tur neatgriezīšos vairs nekad, un es viņu apskaudu un reizē man patika, ka mājās ir kāds, kam viss ir pirmo reizi. Nu bet dēls, protams, arvien nozīmē pārvērtības un izaugsmi arī manā dzīvē. Viņš ir mans vecākais bērns, tas, kurš reiz ar savu atnākšanu pārplēsa kādu no priekškariem, kuri neļauj labi redzēt pasauli, un sagrieza visu dzīvi ar kājām gaisā, un iemācīja man tādu pacietību, kādu neviens nekad no manis nebija gaidījis, un tad lika to atkal pazaudēt, un atkal iemantot, un atkal pazaudēt. Bezgalīgi lūgt piedošanu un piedot, lūgt piedošanu un piedot. Un tagad viņš ir pusaudzis. Tā ir liela svētība mājās. Reizumis skaļa, asa un stūraina, un reizumis rupja, un citkārt izmisusi, bet citkārt apjukusi, bet vienmēr svētība. Un vienīgais veids, kā šo sajūtu nepakāst - tagad, kad es vēl kādu laiku vismaz pa brīžam stāvēšu viņam līdzās uz sliekšņa - ir vienmēr teikt "ej", kad viņu vilina tās rītausmas balsis.
Un es domāju, ka šis ir otrais pusaudzis, ko es redzu mājās. Pirmais bija māsasmeita, un jau toreiz es sapratu, ka tas ir kaut kas ļoti skaists, trausls un sāpīgs. Ar māsasmeitu mums starpā ir tikai astoņi gadi, bet jau tad es sapratu, ka tur, kur viņa tobrīd bija, ka es tur neatgriezīšos vairs nekad, un es viņu apskaudu un reizē man patika, ka mājās ir kāds, kam viss ir pirmo reizi. Nu bet dēls, protams, arvien nozīmē pārvērtības un izaugsmi arī manā dzīvē. Viņš ir mans vecākais bērns, tas, kurš reiz ar savu atnākšanu pārplēsa kādu no priekškariem, kuri neļauj labi redzēt pasauli, un sagrieza visu dzīvi ar kājām gaisā, un iemācīja man tādu pacietību, kādu neviens nekad no manis nebija gaidījis, un tad lika to atkal pazaudēt, un atkal iemantot, un atkal pazaudēt. Bezgalīgi lūgt piedošanu un piedot, lūgt piedošanu un piedot. Un tagad viņš ir pusaudzis. Tā ir liela svētība mājās. Reizumis skaļa, asa un stūraina, un reizumis rupja, un citkārt izmisusi, bet citkārt apjukusi, bet vienmēr svētība. Un vienīgais veids, kā šo sajūtu nepakāst - tagad, kad es vēl kādu laiku vismaz pa brīžam stāvēšu viņam līdzās uz sliekšņa - ir vienmēr teikt "ej", kad viņu vilina tās rītausmas balsis.