annuska's Journal

10:02pm: Jau kādu laiku gribēju pastāstīt - kad es skatījos filmu "Dzīvības koks", es gandrīz visu filmu noraudāju. Apsēdos un kā sāku bimbot, tā tik uz priekšu. Diemžēl tas laikam neliecina par filmas kvalitāti, jo es visbiežāk raudu prasti manipulatīvās vietās. Tomēr, arī bez visas drosmes, uzņēmības, krāšņuma un vērienīguma mani šai darbā kaut kas dikti uzrunāja. Ziniet, es ilgus gadus diez ko augstu netiku vērtējusi ģimeni, tās nozīmi. Tas dīvaini izklausās no manas puses, jo viss mans publiskais tēls, cik nu man tā ir, liecina par pretējo. Tomēr es visu laiku par to tā kā kaunējos. Es tikai nesen sapratu, ko īsti nozīmē tādi termini kā "kalpot" un "laulības aicinājums." Tā ir ar tām klišejām, dažkārt kaut kas liek tās ieraudzīt jaunā un mirdzošā gaismā. Es, protams, neesmu bijusi nekādi superīgā pavarda sargātāja, mīlestības devēja. Esmu vājš cilvēks (tā ir fakta konstatācija, nevis uzprasīšanās uz mierinošu atbalstu). Mums te nav nekāda dižā mājīguma un saticības sajūta. Ir strīdi un nevīžība. Tomēr, kad atceros piecpadsmit pagājušos gadus, es jūtu lielu aizkustinājumu. Kādi mēs bijām - kā mana mamma vienreiz man teica par bērnu pirmajiem gadiem, ka tā vairs nekad nebūšot - tik tuvu visi kopā, cits citam tik vajadzīgi. Saspiedušies lietus laikā zem krūma pa ceļam no jūras.
Starp citu, to "Dzīvības koku" mums parādīja dēls. Pa kuru laiku viņš ir sācis skatīties jēdzīgas pieaugušo filmas?