:
Es gribētu kaut ko par sevi pastāstīt, piemēram, ka man tagad - kopš mēs pārlikām stacionāro datoru guļamistabā un es apklāju datorgaldu ar krievu lakatu, tumšsarkanu ar oranžām rozēm, kuru pirms daudziem gadiem nočiepu Linardiņam - ir gandrīz sava istaba, istaba, kurā naktīs ir vīrietis, bet dienās es viena, un cik man te ir mājīgi, mums dzīvoklī ir ļoti silti, un arī to, ka šai siltajā un mājīgajā deviņu kvadrātmetru alā nez kāpēc arvien vairāk atceros savus vidusskolas gadus, lai kā mani tas pašu kaitinātu. Un ja es gribētu teikt savas vissvarīgākās domas, tās būtu par Dievu, lai kā es kaunētos par to runāt - un tas ir nepareizi, pārliecība ir jāpauž un atklāsmes jāstāsta tālāk citiem, kaut arī ir pieredze, ka par tiem, kas tā dara, smejas - un patiešām, gandrīz visi, kas pauž ticību, izskatās kaut kādi sviestā sagājuši, un neviens neprot to darīt tā, lai citi nedomātu, ka viņš ir pavisam stulbs, taču man patika Vestarta Šimkus slejas beigas šodien irā un bilde arī patika, laikam iestāšos fanu pulciņā. Un vēl par to, ka man negribas jums neko par sevi stāstīt un par visu ir kauns, lai gan tā nevajadzētu būt, jūs taču te cibā vispār esat tādi, kam es uzticos un esmu visu ko stāstījusi, un jocīgi, ka slepenas lietas ar laiku top tādas, ko mierīgi drīkst eksponēt, izņemot, ja tās joprojām skar citus cilvēkus, kas nav pilnvarojuši kaut ko stāstīt. Šodien es mēģināju bikli pateikt svešiem, kas man nepatīk, bet negribēju arī bojāt attiecības, jo man viņus vispār vajag, sanāca ļoti maigi un samāksloti, bet es sev nepiedotu, ja neteiktu vispār; diemžēl es tai pat laikā kliedzu uz mājiniekiem.