:
Vakar atbrauca ģimene. Es viņiem par godu izgāju ārā jau pirms divpadsmitiem un ieraudzīju negaidītu rosību. Tirgus vēl pilnā sparā un daudz ļaužu uz ielām. Siltais laiks un sestdiena visus atdzīvinājuši. Šeit mājā arī meitenes izmetušās kārtoja pagalmu, Ieva vispār ar īsām piedurknēm raka nost pēdējo sniega čupiņu. Kad es šurp atbraucu, viss rātslaukums bija sniegā un pagalms arī, bet tagad redz smuku bruģi, pagalmā tas ir sārts. Arī liedags, es jau laikam teicu, pa šīm trim nedēļām ir gandrīz pilnībā nokusis. Būšu vienreiz novērojusi, kā atnāk pavasaris. Man vispār patīk, bet maz ir sanācis, ilgāk padzīvot vienā un tai pašā vietā, kur jūt arī dabu, un redzēt, kā nomainās gadalaiks. Tajā ir kaut kas fascinējošs un reizē mierinošs.
Manējiem Ventspilī patika. Sākumā visi kliedza, ka karsti, un rāva nost mēteļus. Parādīju viņiem ostgalā Kapteiņu, Karlīnes un tamlīdzīgas ieliņas, šo dvēselisko apbūvi - vienalga, vai māja jauna, veca, renovēta, kopta vai aizlaista, tur ir kaut kas irracionāli skaists. Protams, pa dienu saulē neizskatījās tik nereāli dīvaini kā dūmakainos vakaros, taču vienalga šarmanti. Visas tās izcakinātās dzegas un puķēm apgleznotie vārtiņi, vai arī rupji ķieģeļi un aiz loga orhidejas. Es nezinu, vai es gribētu dzīvot ar palodzi līdz ceļiem un elpot ostas smakas, taču vērojums aizkustina.
Paspējām aiziet arī līdz mola galam un atpakaļ, kad samācās un sāka līt, un lija visu pēcpusdienu un vakaru. Meita apvainojās, ka tāpēc nesanāca pietiekams bērnu pilsētiņas apmeklējums. Nācās iet uz pils muzeju.
Vēlāk ar Mārtiņu nopļāpājām līdz trijiem naktī, kā mājās sen nebijām darījuši, šorīt protams ilgi nogulējām bērniem par aizkaitinājumu, taču kad beidzot izgājām ārā, vismaz nelija, un apskatījām enkuru parku un Staldzenes stāvkrastus, kā pieklājas. Šausmīgi garšīgi paēdām Donā Bazilā. Es, protams, noskumu, ka viņi brauca prom, bet es vēl nebiju gatava braukt līdzi. Man vispār tas laiks te šķiet par maz, nujā, es jau drusku vēlāk atbraucu un pa vidu drusku aizšmaucu, tagad varu palikt līdz trešdienai un man tiešām vajag vēl tās pāris dienas. Bilance vispār nav slikta, un es noteikti gribēšu te dzīvot vēl.
Manējiem Ventspilī patika. Sākumā visi kliedza, ka karsti, un rāva nost mēteļus. Parādīju viņiem ostgalā Kapteiņu, Karlīnes un tamlīdzīgas ieliņas, šo dvēselisko apbūvi - vienalga, vai māja jauna, veca, renovēta, kopta vai aizlaista, tur ir kaut kas irracionāli skaists. Protams, pa dienu saulē neizskatījās tik nereāli dīvaini kā dūmakainos vakaros, taču vienalga šarmanti. Visas tās izcakinātās dzegas un puķēm apgleznotie vārtiņi, vai arī rupji ķieģeļi un aiz loga orhidejas. Es nezinu, vai es gribētu dzīvot ar palodzi līdz ceļiem un elpot ostas smakas, taču vērojums aizkustina.
Paspējām aiziet arī līdz mola galam un atpakaļ, kad samācās un sāka līt, un lija visu pēcpusdienu un vakaru. Meita apvainojās, ka tāpēc nesanāca pietiekams bērnu pilsētiņas apmeklējums. Nācās iet uz pils muzeju.
Vēlāk ar Mārtiņu nopļāpājām līdz trijiem naktī, kā mājās sen nebijām darījuši, šorīt protams ilgi nogulējām bērniem par aizkaitinājumu, taču kad beidzot izgājām ārā, vismaz nelija, un apskatījām enkuru parku un Staldzenes stāvkrastus, kā pieklājas. Šausmīgi garšīgi paēdām Donā Bazilā. Es, protams, noskumu, ka viņi brauca prom, bet es vēl nebiju gatava braukt līdzi. Man vispār tas laiks te šķiet par maz, nujā, es jau drusku vēlāk atbraucu un pa vidu drusku aizšmaucu, tagad varu palikt līdz trešdienai un man tiešām vajag vēl tās pāris dienas. Bilance vispār nav slikta, un es noteikti gribēšu te dzīvot vēl.