:
Šorīt aizgāju uz dievkalpojumu. Jāatgādina, ka man ir diezgan sarežģītas iekšējās attiecības ar baznīcu, kā rezultātā iepriekšējo reizi uz misi biju Ziemassvētkos, bet pirms tam vispār pirms vairākiem gadiem. Taču vientulīga rezidence klusā pilsētā, turklāt gavēņa laikā ir ideāla izdevība mēģināt vēlreiz. Baznīca ir desmit minūšu gājienā, to es jau vakar pa ceļam uz jūru izpētīju.
Priesterītis šeit ir gados jauns polis. Viņa latviešu valoda ir ārkārtīgi slikta, pieņemu, ka viņš te ir nesen. Valodas jautājums katoļu baznīcas kontekstā mani allaž ir bijis ļoti aktuāls. Šīs pēdējās divas reizes vispār. Ziemassvētkos mēs trāpījām uz misi angliski, latviešu priesteris runāja lauzītā angļu valodā, bet te - poļu priesteris lauzītā latviešu. Sprediķi un savu tekstu viņš aicināja palīgā iztulkot kādu draudzes vīru ar labu dikciju. No krievu valodas, kas arī nebija spoža. Vīrietis tulkoja labi, es droši vien nebūtu labāk tikusi galā, taču viņam gadījās divas smieklīgas kļūdas. Viena, skaidrojot situāciju, kurā Jēzus runā ar samārieti pie akas par cita veida slāpēm, viņš pateica - "nekad neizdosies piedzerties līdz galam", un tad vēl "tauta ņurdēja uz Mozu" (kurnēja). Mani tas viss drīzāk aizkustināja.
Sprediķis tiešām uzrunāja, īpaši par to sievieti: - Atved savu vīru. - Man vīra nav. - Tu labi pateici, jo tev ir bijuši pieci vīri, un arī tas, ar ko esi tagad, nav tavs vīrs. (Es tagad citēju no galvas, lūdzu nepiesieties). Vīrieši bija viņas neremdināmās slāpes, kuras Jēzus varēja apturēt.
Es negāju pie komūnijas, un man sāpēja sirds par to. Atceros, kā man mīļās katoļu draudzenes ieteica - Anniņa, tu taču vari aiziet pēc svētībiņas. Tie, kas nepieņem komūniju, drīkst iet kopējā rindā, pārliekot roku slīpi pār krūtīm, tad priesteris zina, ka tev vajag tikai svētību, tāpat kā mazajiem bērniem. To var dabūt pilnīgi visi. Es skatījos, vai šeit tā dara. Daži lielāki bērni, kuriem jau pēc vecuma varēja pienākties komūnija, tā darīja, un tad es arī sadūšojos.
Beigās priesteris stāstīja par pūpolsvētdienu. Viņš gribot simbolisku procesiju, kas atgādinātu, kā Jēzus iejāja Jeruzālemē uz ēzelīša. Mums ēzeļa nav, viņš teica, bet būs ponijs. Un ka bērni varot uzzīmēt plakātiņus ar vārdiem "es mīlu Jēzu" vai ar psalmu vārdiem. Viņš bikli, kā atvainodamies piebilda, ka kaut kas tāds šeit notiekot pirmo reizi, un viņš nezinot, kā šejienieši to uztvers, ka varot būt pretrunīga attieksme, bet ka viņš to vēloties Dievam par godu un ka tas nebūšot teātris, bet gan redzama zīme. Un lūdza pieteikties divpadsmit vīrus, kas varētu tēlot apustuļus.
Kora nebija. Galvenās dziedātājas bija vairākas vecas sievietes trešajā solā. Es arī dziedāju, cik jaudas, baznīca ir viena no retām vietām, kur es varu dziedāt un man neliek aizvērties. Vispār vairums cilvēku bija gados, bet bija arī jaunas ģimenes vai sievietes ar bērniem. Jauniešu mazāk nekā Rīgā. Man priekšā bija liela auguma vīrietis labā mētelī ar divām meitiņām. Kad viņš nometās ceļos, uz zolēm varēja redzēt, ka kurpes ir ecco.
Priesterītis šeit ir gados jauns polis. Viņa latviešu valoda ir ārkārtīgi slikta, pieņemu, ka viņš te ir nesen. Valodas jautājums katoļu baznīcas kontekstā mani allaž ir bijis ļoti aktuāls. Šīs pēdējās divas reizes vispār. Ziemassvētkos mēs trāpījām uz misi angliski, latviešu priesteris runāja lauzītā angļu valodā, bet te - poļu priesteris lauzītā latviešu. Sprediķi un savu tekstu viņš aicināja palīgā iztulkot kādu draudzes vīru ar labu dikciju. No krievu valodas, kas arī nebija spoža. Vīrietis tulkoja labi, es droši vien nebūtu labāk tikusi galā, taču viņam gadījās divas smieklīgas kļūdas. Viena, skaidrojot situāciju, kurā Jēzus runā ar samārieti pie akas par cita veida slāpēm, viņš pateica - "nekad neizdosies piedzerties līdz galam", un tad vēl "tauta ņurdēja uz Mozu" (kurnēja). Mani tas viss drīzāk aizkustināja.
Sprediķis tiešām uzrunāja, īpaši par to sievieti: - Atved savu vīru. - Man vīra nav. - Tu labi pateici, jo tev ir bijuši pieci vīri, un arī tas, ar ko esi tagad, nav tavs vīrs. (Es tagad citēju no galvas, lūdzu nepiesieties). Vīrieši bija viņas neremdināmās slāpes, kuras Jēzus varēja apturēt.
Es negāju pie komūnijas, un man sāpēja sirds par to. Atceros, kā man mīļās katoļu draudzenes ieteica - Anniņa, tu taču vari aiziet pēc svētībiņas. Tie, kas nepieņem komūniju, drīkst iet kopējā rindā, pārliekot roku slīpi pār krūtīm, tad priesteris zina, ka tev vajag tikai svētību, tāpat kā mazajiem bērniem. To var dabūt pilnīgi visi. Es skatījos, vai šeit tā dara. Daži lielāki bērni, kuriem jau pēc vecuma varēja pienākties komūnija, tā darīja, un tad es arī sadūšojos.
Beigās priesteris stāstīja par pūpolsvētdienu. Viņš gribot simbolisku procesiju, kas atgādinātu, kā Jēzus iejāja Jeruzālemē uz ēzelīša. Mums ēzeļa nav, viņš teica, bet būs ponijs. Un ka bērni varot uzzīmēt plakātiņus ar vārdiem "es mīlu Jēzu" vai ar psalmu vārdiem. Viņš bikli, kā atvainodamies piebilda, ka kaut kas tāds šeit notiekot pirmo reizi, un viņš nezinot, kā šejienieši to uztvers, ka varot būt pretrunīga attieksme, bet ka viņš to vēloties Dievam par godu un ka tas nebūšot teātris, bet gan redzama zīme. Un lūdza pieteikties divpadsmit vīrus, kas varētu tēlot apustuļus.
Kora nebija. Galvenās dziedātājas bija vairākas vecas sievietes trešajā solā. Es arī dziedāju, cik jaudas, baznīca ir viena no retām vietām, kur es varu dziedāt un man neliek aizvērties. Vispār vairums cilvēku bija gados, bet bija arī jaunas ģimenes vai sievietes ar bērniem. Jauniešu mazāk nekā Rīgā. Man priekšā bija liela auguma vīrietis labā mētelī ar divām meitiņām. Kad viņš nometās ceļos, uz zolēm varēja redzēt, ka kurpes ir ecco.