:
Vakar bija jauks vakars.
Vispirms mani uz ielas panāca kolēģe, ar kuru pēdējo gadu daudz sanāca kopā strādāt. Izstāstīju visu, kā ir, saprata, šķīrāmies tā gaiši uz stūra.
Tad gāju uz izstādes atklāšanu, mākslinieks ir sens skolasbiedrs, tas, kurš ilgi bija mūks un gandrīz izmācījās par priesteri, bet pēdējā brīdī pārdomāja, atgriezās Latvijā, iestājās no jauna akadēmijā, vēlāk apprecējās ar kursabiedreni, tagad viņiem ir divi mazuļi. Man vēl iekš Slēpotāji bučojas sniegā ir dzejolis par šo puisi, rakstīts tajā mūka laikā, par to, kā es viņam pozēju diplomdarbam, man toreiz bija tāda humpalu blūze ar ķiršiem, tagad teiktu vintage, un gari melni svārki, un copē saņemti mati, man bija deviņpadsmit gadu, un es stāvēju pagriezienā, rokās nobružāta sudrabota paplāte no skolas kluso dabu rekvizītiem, un uz tās tāda pati kafijkanna, un fonā tāda Rembranta tumsa. ( ... tālāk ... )
Vispirms mani uz ielas panāca kolēģe, ar kuru pēdējo gadu daudz sanāca kopā strādāt. Izstāstīju visu, kā ir, saprata, šķīrāmies tā gaiši uz stūra.
Tad gāju uz izstādes atklāšanu, mākslinieks ir sens skolasbiedrs, tas, kurš ilgi bija mūks un gandrīz izmācījās par priesteri, bet pēdējā brīdī pārdomāja, atgriezās Latvijā, iestājās no jauna akadēmijā, vēlāk apprecējās ar kursabiedreni, tagad viņiem ir divi mazuļi. Man vēl iekš Slēpotāji bučojas sniegā ir dzejolis par šo puisi, rakstīts tajā mūka laikā, par to, kā es viņam pozēju diplomdarbam, man toreiz bija tāda humpalu blūze ar ķiršiem, tagad teiktu vintage, un gari melni svārki, un copē saņemti mati, man bija deviņpadsmit gadu, un es stāvēju pagriezienā, rokās nobružāta sudrabota paplāte no skolas kluso dabu rekvizītiem, un uz tās tāda pati kafijkanna, un fonā tāda Rembranta tumsa. ( ... tālāk ... )