:
Tātad, uz Grebenščikovu es biju trešo reizi, un abas iepriekšējās bija ļoti sen. Vienreiz filharmonijā - upurējot zābakiem (lūdzu, ņemiet vērā, ka toreiz man vienlaicīgi piederēja tikai vieni zābaki - labi, ja lietojamā stāvoklī) paredzēto naudu. Otrreiz Kongresu namā, bet šķiet, ka bija rudens, un pie ieejas kāds krieviski runājošs kungs man negaidīti uzdāvināja biļeti. Neatceros, uz ko es cerēju, bez biļetes atnākusi, nedz arī kāpēc man tās nebija - trūka naudas vai biļetes bija izbeigušās. Tomēr tolaik bieži vien visur kur varēja tikt tāpatās, ja nezaudeja cerību - tie bija tādi laiki. Sēdvietu vienalga vairs nebija, atceros to koncertu nosēdējusi uz kāpnītēm absolūtā aizgrābtībā.
Pēc tam es Borisu ilgi neklausījos savas toreizējās salauztās sirds un asociāciju dēļ. Tad lēnām atsāku. Man viņš patīk joprojām, lai arī nevarēju atbildēt, kad pirms pāris mēnešiem man jautāja, kāpēc. Kā gan lai es būtu izstāstījusi, kāpēc esmu kaut ko iemīlējusi laikos, kad nesapratu, ko daru, laikos, kad dzīvoju tikai ar sirdi. Tagad šie laiki sen ir beigušies, es esmu daudz vairāk domājoša, tad nu visu koncertu sēdēju un domāju, vēroju pārējos mūziķus un ieklausījos atsevišķos instrumentos. Jāatzīst, jā, ka ir daudz līdzīgu, gandrīz vienādu dziesmu, ka daudzi teksti nav vis pravietiski redzējumi, bet gluži vienkārši eklektiski murgi. Arī mūzika gadu gaitā attīstās un mainās ļoti lēni. Tomēr šī mūzika vispār man patīk, kopējā sajūta ļoti laba. Un ir arī daudz spēcīgu dziesmu, no kurām vairākas skanēja arī šovakar. Bija gan vecas, gan jaunas dziesmas, nebijas visas manas iemīļotās, ko būtu gaidījusi, tomēr cerēto baudījumu guvu. Vēl man patika, ka viņi nelauzās, pēc aplausiem diezgan ātri atnāca atpakaļ un nodziedāja nevis vienu, bet kādas piecas dziesmas - varēja just, ka viņiem pašiem tas sagādā prieku. Bez augstprātības. Vispār, tāds maigs viņš bija šovakar. Nemaz ne lecīgs.
Pēc tam es Borisu ilgi neklausījos savas toreizējās salauztās sirds un asociāciju dēļ. Tad lēnām atsāku. Man viņš patīk joprojām, lai arī nevarēju atbildēt, kad pirms pāris mēnešiem man jautāja, kāpēc. Kā gan lai es būtu izstāstījusi, kāpēc esmu kaut ko iemīlējusi laikos, kad nesapratu, ko daru, laikos, kad dzīvoju tikai ar sirdi. Tagad šie laiki sen ir beigušies, es esmu daudz vairāk domājoša, tad nu visu koncertu sēdēju un domāju, vēroju pārējos mūziķus un ieklausījos atsevišķos instrumentos. Jāatzīst, jā, ka ir daudz līdzīgu, gandrīz vienādu dziesmu, ka daudzi teksti nav vis pravietiski redzējumi, bet gluži vienkārši eklektiski murgi. Arī mūzika gadu gaitā attīstās un mainās ļoti lēni. Tomēr šī mūzika vispār man patīk, kopējā sajūta ļoti laba. Un ir arī daudz spēcīgu dziesmu, no kurām vairākas skanēja arī šovakar. Bija gan vecas, gan jaunas dziesmas, nebijas visas manas iemīļotās, ko būtu gaidījusi, tomēr cerēto baudījumu guvu. Vēl man patika, ka viņi nelauzās, pēc aplausiem diezgan ātri atnāca atpakaļ un nodziedāja nevis vienu, bet kādas piecas dziesmas - varēja just, ka viņiem pašiem tas sagādā prieku. Bez augstprātības. Vispār, tāds maigs viņš bija šovakar. Nemaz ne lecīgs.