:
Mēs mākam izlavīties no Vefa uz Dominu, mākam arī tālāk pa tumsu nonākt mājās caur visādiem tur pagalmiem. Divdesmit gadu draudzības, bet pēdējos piecus arvien skaudrākas sajūtas. Slapjas lapas uz īstas, plikas zemes, laternas un lietus lāses, gribas kliegt no tās sajūtas. Asāk nekā kad autobuss ap trijiem naktī iebrauca Pleskavā un tur bira pirmās rudens lapas, bērza, šķiet, tad vēl bija maigāk. Un kā es varu būt tik mulsa un vienlaikus tik netaktiska; tik veikli laipot un pēkšņi tik nežēlīga.