annuska's Journal

2:00pm: Vakar es negaidot dabūju pavisam īstu brīvdienu. Tādu, pašai sev. Es, protams, ņemu vērā viedokli par mūsdienu cilvēkiem raksturīgo sevis stādīšanu Dieva vietā, taču man nudien vajadzēja dienu sev un vakardiena bija kā saldējums. Es jau zināju, ka rīta pusē iešu uz frizētavu, bet kamēr es posos, piezvanīja Mārtiņa mamma no laukiem un lūdza, lai Mārtiņš aizbrauc, jo esot pazudis suns Barons. Mārtiņš pa miegam atburkšķēja, ka laikam aizgājis meitās, tomēr kļuva skaidrs, ka viņš brauks un ņems līdzi abus bērnus. Vakar jau arī laiks nebija tik slikts.
No laukiem viņi nekad nav atpakaļ agrāk par septiņiem astoņiem, tā nu man palika visa diena. Pēc frizētavas aizgāju uz Stokmanu un nopirku sarkanu kleitu. Pēc tam zupās apēdu balto auksto zupu ar teļa gaļu. Nolēmu noiet gar kino un ja būtu kāda filma, ko gribu redzēt, tad es ietu. Forum Cinemas man nekas nepatika, bet Sunī pēc septiņām minūtēm sākās Pēdējais metro, tad nu es gāju ar. Un visas šīs stundas tāda klusa, atbrīvota laimes sajūta. Svētdienīgi tukšas, vēsas un saulainas ielas. Frizēties vai iepirkties vai pat aiziet uz kino, kaut ko vienu atsevišķi es būtu varējusi arī darbdienā, bet tad es nedabūtu to kaut vai dažu stundu laika rezervi, to gaismas un brīvdienas sajūtu, to saldo laimīgumu pakrūtē. Ka tu tā ej un nekur nav jāsteidzas.