annuska's Journal

10:40pm: Pirmās klases sociālo zinību darba burtnīcā pie jautājuma, kā sauc mūsu prezidenti, ar zīmuli ierakstīts: VAJRA VIĶA FREIBERG.

11:00pm: Kādreiz baidījos atzīt, ka sāp sirds. Tagad es baidos atzīt, ka raizējos par nākotni, un, jā, par naudu. Par iztiku. Man liekas ļoti vīrišķīgi, ja kāds pasaka, ka uztraucas par to.

11:28pm: gaidu Mārtiņu no Keiva, sev es biļeti nepirku, jo Blondā teica, ka atdošot man savu bezmaksas biļeti - pati ir komandējumā. taču beigās viņai tā bezmaksas biļete nemaz nebija. un man jau arī to Keivu nemaz tā nevajadzēja. es pat nezinu, kam būtu jāatbrauc, lai es briesmīgi rautos uz koncertu, neesmu vairs tik sirsnīga kā pirms četrpadsmit gadiem, kad par zābakiem domāto mammas doto naudu aizgāju uz Grebni. vēl 2000. gadā es braucu pat uz Tallinu Tērneres dēļ, bet tas mums ar Blondo bija tāds parāds saviem pusaudžu gadiem. tā jau Keivs protams krutāks.

11:58pm: Man arī riebjas tādas kopīgas padarīšanas, tipa futbolu spēlēt ir vēl jaukāk ar otru katoli un visi tie pulciņi draudzēs ar tortēm, bet vai pēc būtības ir atšķirība starp ticību vienatnē vai ar kādu kopā? pa lielam tak nevajadzētu būt lielai atšķirībai starp kolektīvu ticības izpausmi un individuālu pārliecību? Man liekas, ja cilvēks publiski noklusē to, kam pats tic, viņš it kā to slēpj vai pat noliedz. Protams, liekulības vai eksaltācijas pieskaņa ir biedējoša. Otrkārt, mēs, latvieši, negribam afišēt savas privātos pārdzīvojumus. No otras puses, ticība nemaz nav tik privāta lieta.