annuska's Journal

8:22pm: bāc, nu cik var slimot. ar nedēļu taču tā kā vajadzētu pietikt. bet nē. joprojām sāp galva un puņķi, un klepus, un pats galvenais, tikpat kā nav balss. un vēl es esmu bēdīga. apvainoties var tad, ja kāds izdara pāri, vai ne. bet, ja neviens speciāli pāri nedara, ja tāpat sāp sirds, tad tur nav ko apvainoties.

8:40pm: šodien braucām ar trolejbusā, dēls aizmiga, es lasīju Ingas Ābeles grāmatiņu, Austrumos no saules utt., kur tās piezīmes, baigi forši. un te kāds man krieviski prasa, ko es lasu. es neatbildu, ceru, ka atšūsies. bet nē, baksta man ar kāju. paceļu acis, puisis jauns. es ieslēdzu to vēso latvietes balsi un prasu, ko tu mani aiztiec. viņš sāk taisnoties, ka parunāties gribējis. vai tas mans bērns. negribu runāt, saku, un balss man briesmīga. nu atvaino, saka žēli un aiziet, tā, ka bez maz vai žēl paliek. taču bakstīšna ar kāju nu gan nav pieklājīga. ja jau es neatbildēju, nav ko bakstīt. vispār besī, ja mani transportā aiztiek. mikriņos cenšos sēdēt pašās beigās, lai neviens man nebaksta pa plecu ar lūgumu padot naudiņu. un vēl besī, ka prasa, ko es lasu. kad es skaidri zinu, ka viņiem tas neko neizteiks. protams, nav labi jau iepriekš par cilvēkiem domāt, ka nezinās. varbūt tas puisis zināja visus latviešu rakstniekus un Ābele viņam vismīļākā. vienreiz es lasīju Skrējējs, to par gejiem, un blakus apsēdās resna kundze, arī krieviski prasa, ko lasu. es parādīju grāmatu, toreiz es nebiju slima, tāpēc laipnāka, teicu - romāns, prasīja, par ko tur ir. teicu, par dzīvi. tad vēl viņa mani prašņāja par manu dzīvi un ģimeni, un kāda kuram alga. izstāstīju visu kā pie bikts. bet vot šodien ar puisi neparunāju.