annuska's Journal

10:55am: Uz ceļiem ucināmais dzejolis, ko man bērnībā skaitīja tētis:

Opā, opā, opacī,
vilki krita akacī.
Pirmais krita lielais vilks,
Otrais krita mazais vilks.
Akacī sēž vilks un smilkst,
Kas to vilku ārā vilks?

(jāatbild - tētis, mamma vai kurš nu tevi tur ucina, tad tiec izvilkts no bedres starp pieaugušā ceļgaliem.)

11:12am: Likās - piepeši esmu pilnīgi skaidrā. Bet nebiju. Tik sajutos pēkšņi sasaistīta. Pulkstens nosit palīgā.
Vēl ilgi domas, visvisādas, par ko - tagad vairs nesaprotu. Uzvedības modeļi. Sevis apzināšanaās ceļi. Laikam man ir iztrūcis kaut kāds attīstības posms. Un attopos nevietā. Kā kādā filmā, kur cilvēks nonāk drusku tālākā nākotnē un nejūtas vairs labi. Es laikam toč biju iestrēgusi. Tipa tā. Infantili. Un vēl tās sarunas par gadiem. Kad man bija piecpadsmit un divdesmit gadu, izskatījos stipri vecāka par saviem gadiem. Tagad esot otrādi.
Un tad vēl tie vārdi prātā: Korekti. Lojāli. Privātums. Subordinācija.

No rīta mani nekas no tā vairs pārāk neuztrauc.

Domāju par Mayu un Tēju.