11:24am:
Viens no maniem priekšniekiem (viņš vēl nav atlaists) satiekoties mēdz vaicāt - nu kā Tev iet, mana mazā pelīte? Un mēs sen jau esam izrunājušies gan par jautājuma bezjēdzību, gan par to, ka sākumā es vārdus "mana mazā pelīte" uztvēru kā diskriminējošus, bet vēlāk man no tiem metās silti ap sirdi. Ja viņš sveicina mani un vēl kādu reizē, viņš saka - nu kā jums iet, mani kaķīši? Un es esmu pasākusi viņu pašu tā sveicināt, nu kā Tev iet, manu kaķīt. Un tad visi visu saprot, gan parodiju, gan bezjēdzību, gan mīļumu. Un reizēm mēs arī pastāstam, kā iet.
12:10pm:
Es gribētu būt vecis un meitene reizē. Tas ir, es gribu iet ar džekiem pīpēt, piedalīties vīru runās, bārstīt jēlības, pēc darba iedzert, atnākt pohaina, droši dirst, kas vien ienāk prātā, ar lepnumu pasniegt savas dažādas kvalitātes idejas, sagruzīt ikvienu, kas man iebilst. Un vienlaicīgi gribu blondus matus, siksniņkurpes uz papēža, pēckara laika piegriezuma kleitiņu, tīkliņzeķes, kaut ko rozā, gaišzilu, smaržot pēc Elizabeth Arden Green Tea vai kaut kā tikpat svaiga, plivināties svaigā pavasarī, jūsmot par puķēm un bēbīšiem un lai es tiem večiem liktos brīnišķīgi skaista un jauka.
4:30pm:
Riebīgākais, ka tam bābietim ir daļa taisnības. Bet kā viņa to pasniedz.
Oi, nē, man daudz labāk patika sēdēt ar džekiem.
4:45pm:
Jā, kolīdz iemācījos sadzīvot ar džekiem, tā mani ieliek pie meitenēm.