: Pēc jūrmalas
Te nu jūs visi atkal esat. Runājušies, dalījušies, naktīs negulējuši un pa dienu darbā rakstījuši, un es atgriezusies atveru un pieploku un lasu kā grāmatu. Un redzu visus, nav svarīgi, vai zinu jūs tur pasaulē.
Vienu meiču, kuras virtuālais tēls daudzus jo daudzus ir ielīksmojis kādā citā lapā, es reiz satiku reālajā un materiālajā spēļu laukumā un piepeši zināju, ka tā ir viņa. Un es sabijos, jo man nebija nekāda saprātīga iemesla tā domāt, un īpaši es sabijos, kad izrādījās, ka tā tiešām bijusi viņa.
Un te nu es pati esmu. Patiesībā jau man arī sen vairs nav, kurp braukt dzīvot pie jūras. Bet to var dabūt uz laiku, viens manu bērnu mēnesis pie jūras maksā apmēram tik, cik es mēnesī maksāju auklei, kuras materiālā situācija man pašai nav sveša. Bet tagad es strādāju savā krutajā darbā, kur nav mana vieta, to es izjūtu līdz kaulam, toties maniem bērniem ir labi dārgi apavi un mēnesis pie jūras īrētā istabiņā, puse ar mammu, puse ar tēti, un četras nedēļas nogales ar abiem diviem.
Esmu te. Iekāpu autobusā un atstāju tipiskajā lauku pieturā slaidu vīrieti ar meitenīti rokās kā filmās par karu, tikai šī filma ir krāsaina, vakars rozā un meitenītes kleita ir rozā, un viņai lobās alerģijas dēļ iekaisusī, un vēja appūstā, apdzijusī un apkaltusī āda. Kā mazs papagailītis viņa atkārtoja manus vārdus - nebēdāsies... mamma atbrauks...vārda diena... dāvanu?
Bet puika negribēja braukt pavadīt, jo viņam tobrīd bija vieaudzis un divritenis, taču viņa acīs bija asaras.
Man ir tik grūti ar viņiem, un es baidos, ka viņus man atņems.
Un ceļā es saprotu, ka jau atkal par daudz pieķeros un baidos, ka atņems visdārgāko, ka jau atkal turu citus dievus līdzās un tur tā vaina.
Un jūs te mīļie arī - ņet ņet da atkal par to pašu, par Dievu, domas par kuru es visu laiku atlieku un aizbildinos sev, ka esmu ticības grūtībās vai ka tagadējais dzīvesveids apceri neparedz.
Tur pie jūras es tiešām izdzēru vairākas kafijas ar skatu uz jūru, un vairākas kafijas, lasot "Pieneņu vīnu", kas man likās varen bēdīga grāmata, un "Sava istaba", kas likās vēl bēdīgāka. Tur es izpeldējos kādas pāris reizes ar baudu un bez saņemšanās. Tur es daudzus vakarus devos gliemezīgās pastaigās ar abiem saviem prasīgajiem un niķīgajiem bērniem. Tur es lēniņām atkal un atkal mācījos ar viņiem sadzīvot un saprasties, un izjust viņus, un kaut drusciņ pacensties nerīkoties kā stereotipam vecākam un nedarīt un nerunāt automātiski tā, kā to darīja mana māte un tēvs, utt.
Un šodien (vakar?) pa dienu pat gāju gar jūru viena, ņiprā gaitā. Tur pie jūras brīžiem varēju aizmirst, ka šogad man ir neadekvāti smagi. Aizmirst bailes.
"Tev nebūs turēt citus dievus līdzās man."
Te nu jūs visi atkal esat. Runājušies, dalījušies, naktīs negulējuši un pa dienu darbā rakstījuši, un es atgriezusies atveru un pieploku un lasu kā grāmatu. Un redzu visus, nav svarīgi, vai zinu jūs tur pasaulē.
Vienu meiču, kuras virtuālais tēls daudzus jo daudzus ir ielīksmojis kādā citā lapā, es reiz satiku reālajā un materiālajā spēļu laukumā un piepeši zināju, ka tā ir viņa. Un es sabijos, jo man nebija nekāda saprātīga iemesla tā domāt, un īpaši es sabijos, kad izrādījās, ka tā tiešām bijusi viņa.
Un te nu es pati esmu. Patiesībā jau man arī sen vairs nav, kurp braukt dzīvot pie jūras. Bet to var dabūt uz laiku, viens manu bērnu mēnesis pie jūras maksā apmēram tik, cik es mēnesī maksāju auklei, kuras materiālā situācija man pašai nav sveša. Bet tagad es strādāju savā krutajā darbā, kur nav mana vieta, to es izjūtu līdz kaulam, toties maniem bērniem ir labi dārgi apavi un mēnesis pie jūras īrētā istabiņā, puse ar mammu, puse ar tēti, un četras nedēļas nogales ar abiem diviem.
Esmu te. Iekāpu autobusā un atstāju tipiskajā lauku pieturā slaidu vīrieti ar meitenīti rokās kā filmās par karu, tikai šī filma ir krāsaina, vakars rozā un meitenītes kleita ir rozā, un viņai lobās alerģijas dēļ iekaisusī, un vēja appūstā, apdzijusī un apkaltusī āda. Kā mazs papagailītis viņa atkārtoja manus vārdus - nebēdāsies... mamma atbrauks...vārda diena... dāvanu?
Bet puika negribēja braukt pavadīt, jo viņam tobrīd bija vieaudzis un divritenis, taču viņa acīs bija asaras.
Man ir tik grūti ar viņiem, un es baidos, ka viņus man atņems.
Un ceļā es saprotu, ka jau atkal par daudz pieķeros un baidos, ka atņems visdārgāko, ka jau atkal turu citus dievus līdzās un tur tā vaina.
Un jūs te mīļie arī - ņet ņet da atkal par to pašu, par Dievu, domas par kuru es visu laiku atlieku un aizbildinos sev, ka esmu ticības grūtībās vai ka tagadējais dzīvesveids apceri neparedz.
Tur pie jūras es tiešām izdzēru vairākas kafijas ar skatu uz jūru, un vairākas kafijas, lasot "Pieneņu vīnu", kas man likās varen bēdīga grāmata, un "Sava istaba", kas likās vēl bēdīgāka. Tur es izpeldējos kādas pāris reizes ar baudu un bez saņemšanās. Tur es daudzus vakarus devos gliemezīgās pastaigās ar abiem saviem prasīgajiem un niķīgajiem bērniem. Tur es lēniņām atkal un atkal mācījos ar viņiem sadzīvot un saprasties, un izjust viņus, un kaut drusciņ pacensties nerīkoties kā stereotipam vecākam un nedarīt un nerunāt automātiski tā, kā to darīja mana māte un tēvs, utt.
Un šodien (vakar?) pa dienu pat gāju gar jūru viena, ņiprā gaitā. Tur pie jūras brīžiem varēju aizmirst, ka šogad man ir neadekvāti smagi. Aizmirst bailes.
"Tev nebūs turēt citus dievus līdzās man."