annuska's Journal

9:45am: Mani besī mana aukle. Un man nav nekādas pieredzes, kā izturēties pret darbinieku. Vai teikt visu, kas nepatīk, vai filtrēt un kaprīzes paturēt pie sevis. Turklāt man ir aizdomas, ka būtība tāpat nemainīsies. Cilvēks ir tāds, kā ir, un manu domāšanu neiemantos. Un bērniņš ir apmierināts :) Tikai mani pašu viņa briesmīgi kaitina. Brīžiem bez jel kāda vērā ņemama iemesla.

Kā tur bija tas vārds? Razdražiķeļnaja? Razdražonnaja? Ka es esmu viegli aizkaitināma. Mamma mēdza tā teikt.
Es ar mammu bērnībā runāju krieviski, es arī tagad runāju ar viņu krieviski, ja divatā. Tikai pa telefonu viņa runā latviski, īpaši,ja zvana man uz darbu:)

12:28pm: Nu ko man darīt - uzkraut darbus uz Riebekļa šaurajiem pleciņiem un iet atvaļinājumā tūlīt, vai atlikt par nedēļu? Ja vēl es zinātu, kāds būs laiks. Kam ticēt - mrssanderz nejaukajai laika prognozei, vai tai, kas bija Delfos un Lauku avīzē tūlīt pēc Jāņiem? Gribu dzert rīta kafiju pie jūras, to vēl varētu atlikt, bet man tiešām sāpētu sirds, ja bērni vienīgo karsto nedēļu būtu Rīgā. Re kāda egoiste, patiesībā Riebekļa šaurie pleciņi un apdraudētās prāta spējas man nerūp it nemaz:D

12:40pm: Tomēr man patīk Riebeklis. Viņš ir rūgts, viņš ir sūrs, viņš grūts, viņš ir vientuļš, viņš ir nepiepildīts, viņš ir gejs, viņš ir alkoholiķis, un tāds man viņš patīk. Dūšas piesiešanai.
O, nē, mani sen vairs nevelk uz tumšo pusi, ko man reiz senos laikos pārmeta Inteliģentais Zemnieks, bet mēs nevaram dzīvot arī sīrupā. Tas jāatceras, kad nākamreiz Riebeklis kaut ko būs pateicis un es atkal bimbošu uz terases.