annuska's Journal

9:58am: Ho-ho. Nemaz nebiju pamanījusi. Mani ir ierakstījuši pie saviem draugiem veseli trīs cilvēki! Turklāt vismaz vienu no viņiem es pazīstu tur tajā dzīvē un ļoti mīlu, un vēl vienu arī tīri labi zinu. A es domāju, mani neviens neievēro un nelasa :)

10:15am: Vakar Seskam izstādes atklāšana. Vecā cūka, tik daudz labus darbus sagleznojusi. Iejūsmina un reizē reāli skauž.

Sadzēros šampanieti, pārrados pusdesmitos, mājās viss pašplūsmā, kas mani neapmierina, jo nenotiek pēc mana prāta, turklāt meita klepo, tas tiešām nav labi, pārējais, protams, sīkumi - bērni vēl neguļ, aukle izvārījusi zupu, kā man nepatīk; aukles un vīra komunikācija nav pietiekamā līmenī, kas savukārt negatīvi ietekmē bērna iebarošanu ar klepuszālēm un ieziešanu ar krēmu pret ekzēmu, utt. No rīta meita atkal bija augšā sešos un klepoja, bet no klepuskāvēja Robitusīna viņa kakā gļotas, un rūgtās atklepošanas tējas viņa nedzers, nav jau lielais brālis, ko var pierunāt, bāc, ko lai es daru? moška apliet pienā to Islandes ķērpi? - sāk izklausīties pēc calis.lv, bet es tak gribēju apzināties arī to pārējo sevis daļu.

10:26am: Vakar nopirku Stundas, ko sen jau gribēju, un pa pēcpusdienu ātri izlasīju, bet vajadzēs atgriezties vēl un vēl, jo te nu es gribu visas nianses un sakarības, šķiet, tur nav nesvarīgu teikumu. Gribu sīkāk par to sievieti, kas pameta ģimeni un aizbrauca uz Kanādu strādāt bibliotēkā.
Vēlāk vēl apspriedu to ar draudzenēm. Viņas visas tik jaukas. Lielā Blondīne un Doroteja, un Sesks, un pārējās.

3:05pm: Pusdienoju viena. Doroteja vēl mājās un Kacs šodien vispār nestrādā, un vīrs jau paēda, laikam ar saviem kolēģiem, neprasīju. Riebeklis ar Sportistu aizgāja pie pusdienām apspriest lietas, ko nu es tur bāzīšos. Kaut patiesībā tieši šodien gribēju ēst ar kādu kopā. Pēc vakardienas šampanieša. Man ir ģimene un draugi un kolēģi labā darbā ,un es savā dzimtajā pilsētā pusdienoju viena kā ārzemēs, un neteikšu, ka man tas nepatīk. Parasti. "Mēs visi esam divi", un šai sakarā man ienāk prātā kaut kāda laba doma, kas turpina domu par pusdienošanu vienatnē, bet kuru es tagad neatceros, šampanietis vainīgs. Es vēru vaļā durvis un uz tām bija rakstīts - grūst, un es baidos, ka laikā neizlasīšu "vilkt" vai "grūst", un atduršos, kā jau dzīvē mēdz gadīties. Kā miets.
Pusdienojot es domāju, ka vajadzētu ēst veselīgāk, lai es labi saglabātos un tad, kad bērni būs izauguši, varētu dzīvot savu dzīvi un strādāt ar pilnu atdevi to, ko vēlos, lai man vecumdienās būtu kādi pārdesmit labi un brīvi gadi sev. Jo tie asinsvadi bojājoties no trekna un salda, un smēķēšanas, un man droši vien šī nosliece ir iedzimta no mammas.