11:52am:
Maza ikdienas laime - pamest darbu, iekāpt mikriņā, izkāpt pie Betas, vakara saule, stadionā pie mūsu mājas pa gabalu redzama vīra zilā kurtka, mūsu un vēl divi bērniņi draudzīgi satupuši grants čupā, abu pārējo bērnu mamma ir mana vecā Purčika pastaigu biedrene, kaimiņu puišelis uzaicina manējo ciemos, mēs ar viņa māti piekrītam, un, kamēr bērni skatās Skubī Dū un ēd kukurūzas pārslas, mēs dzeram brendiju viņas virtuvē. Uz grīdas izlīdušas sliekas, viņas vīrs ir makšķernieks, viņa tās lasa, met ārā pa logu un draud, ka izbaros putniem visu bundžu. Viņa ir tik jauka un man ļoti patīk šī ģimene. Mans vīrs arī ir tāds. Es gribēju tādu mainstream ģimeni. Kāpēc gan man tagad nav miera?
2:43pm:
Pavadīju pusstundu grāmatnīcā. Gribēju nopirkt Stundas, nebija. Beigās izvēlējos Apdaika Brazīliju. Cenšos atdzīvināt lasīšanas ieradumu. Kādreiz man tas piemita lielā mērā. Tagad, protams, nav vairs tā garša. Nav tik daudz brīva laika lietainās dienās ar kukurūzas nūjiņām. Vienīgi darbā mēdz būt tādas stundas, kad varu lasīt. Mājās, ja acis kaut kādu iemeslu dēļ vēl nekrīt ciet, tad pēc bērnu aizmigšanas visbiežāk ir izvēle - pamīlēties vai parunāt ar draudzeni pa telefonu, vai noepilēt kājas, un tamlīdzīgi. Nekad nelasu gultā, vienmēr uzreiz aizmiegu. Doroteja mēdz lasīt, kad brokasto. Cik nu esmu dzīvojusi vienā istabā ar Doroteju - kopā droši vien vairāki mēneši salasās - viņa vienmēr ir lasījusi, kad brokasto. Es nevaru. Varbūt mamma vainīga. Ņikogda ņinačinaj djeņ c čtjeņija, eto kak s utra vipitj, vesj denj durnaja golova...
Patīk man šis brīdis darbā, kad atnāku no pusdienām un nav ne Sportista, ne Riebekļa. Kādu brīdi esmu viena. Un pat lietus līst. Un ir zefīri. Un varu izvēlēties, lasīt Borhesu vai Apdaiku.