mētājos es te starp diviem rungas galiem - te skatās mans pretīgi, aizkaitināti drūmais skatiens uz nožēlojamajām cilvēkveidīgajām būtnēm, kas ož tik dažādi un uzvedas tik kaitinoši un manām ausīm spiedzoši- griezoši, kas ir tik nožēlojamas savā būtībā, un būtībā tikpat nožēlojama esmu arī es, ja ne vēl nožēlojamāka, jo ļaujos tiem kretīniskajiem cilvēkiem tā iespaidot manas domas un grimases, te atkal es uzsmaidu, gribas priecāties par to, ka ir veidoli, kas ļaujas dzīvei, nedomājot par sekām, ļaujas savam priekam un tā izdzīvošanai, izbaudīšanai, kas ir tādi kā es kaut kur dziļumā, vismaz tādi, kāda reiz es biju (kas esmu es tagad, to nu vairs nezinu), gribas priecāties par nevainīgajiem, nesamaitātajiem bērneļiem un viņu smiekliem, viedajiem skatieniem, līdz tie sāk činkstēt tā, ka ausīs atkal griež un līdz riebumam džinkst, aizbāziet taču viņiem kāds mutes, ak, jēl, šiem svētmiera un harmonijas traucēkļiem!
mja.
es mētajos kaut kur te. karājos gaisā savā dzīves aritmijā.
elpot nav viegli.