Blāva gaisma iespīd arī manas mazās istabiņas logos. Es jūtu pārpilnību un tukšumu reizē.
Tā ir tā saldskābā sajūta, kad Tev ir viss un tieši tad nav arī nekā. Kad pārpildītais kauss, sasniedzis malas, kļūst bezvērtīgs.

Kur ir mana pasaule, manas krāsas, mana gaisma? Kur ir mana dvēsele, mana necilā dvēselīte? Kurp viņa klejo? Kur ir mana dzīve ārpus šīs realitātes?

Pasaule, es reti ko lūdzu, bet tagad es vairāk par visu vēlos, lai Tu atveries un paņem mani savā klēpī. Tajā mākoņu klēpī, kur varētu atdoties brīvam domu un jūtu lidojumam. Prāts it nemaz nav atdalāms no cilvēku jūtām. Viens bez otra nevar, lai cik pretēji tie brīžiem arī būtu. Ar visu prātu un jūtām - ņem mani, pasaule, un atbrīvo no šīs reālās, taustāmās matērijas, kas mani ieskauj. Es lūdzu, ļauj vaļu, ļauj, dod gaismu un gaisu, dūnu vieglumu pie ādas.. Dod. Es arī Tev esmu devusi. Gan cenšoties Tev, gan citiem Taviem bērniem, es esmu devusi gana. Tagad ir Tava kārta, mīļotā. Cel mani augšup, nes mani prom. Tālu, tālu prom no šejienes.

Palīdzi man atrast manu pasauli ārpus šīs. Sniedz man to, ielej to manī, liec tai ieplūst manās asinīs.
Dod man nāvi pēc dzīves un dzīvi pēc nāves. Es gribu būt tur, augšā...