Šorīt es pamodos ar zināmu smagumu pakrūtē. Gaiss ir viscaur sasmacis. Aprīļa beigas – tā saka kalendārs, kurš virtuvē blakus ledusskapim neganti melnu marķiera smaidu ņirb man pretī. Aprīļa beigas.
Dodoties uz darbu, prātoju par to, kas maniem kolēģiem tā patīk mēneša beigās. Viņi katru reizi mēneša beigas sagaida ar tādu prieku, it kā viņus tūlīt nominēs par labākajiem mēneša darbiniekiem un draugiem, turklāt ikkatru no viņiem. Viens reiz bija teicis, ka jauna mēneša tuvošanās nozīmē jaunu sākumu. Kas, diez, tas par sākumu – viņu dzīve tāpat nemainās, kalendāra datumiem mainoties. Muļķības. Mainās tikai kalendārā ievilkto smaidiņu skaits, nekas cits. Tikpat daudz braucienu nedēļas nogalē uz laukiem, tikpat daudz ģimenes filmu vakaru, tikpat daudz sasodītu alus pudeļu nedēļā – nemainās nekas. Nezinu, ko viņi gaida ik jaunu mēnesi. Un nezinu arī, kāpēc tā priecājas.
Nav jau tā, ka mana dzīve būtu ļoti garlaicīga. Bieži vien tā mēdz būt pat jauka. Bet mēneša beigas es neieredzu. Arī šodiena nav izņēmums – kamēr es vēl esmu šajā iecirknī, kur allaž kāds nēsājas ar kafiju, kāds gremo kādu desmaizi, bet pārsvarā visi apkārt esošie ir ļoti nopietni un runā par nopietnām problēmām, kas saistītas ar viņu ikdienu – darbu policijā –, tikmēr jau viss ir kārtībā. Kaut kādā nosacītā kārtībā, tā teikt. Bet es jau zinu, kas būs vakarā. Viņi nezina, es zinu. Un labi vien ir, ka viņi nezina, ja tā padomā. Tāpat kā es nezinu, ko šovakar darīs katrs no viņiem – lai gan to nav grūti iedomāties –, tā viņi nezina, ko šovakar darīšu es. Ko es daru katru mēneša pēdējo dienu. Un labi vien ir.

Tikko pavakariņojām ar mazo Valtu. Viņš ir labs puika, mans mazais. Lāga zellis. Es noliku viņu pie televizora, kur viņš, domājams, arī drīz vien iemigs, pats tikmēr malkoju tērvetnieku. Sēžu savā mazajā virtuvītē un malkoju Tērvetes senču brūvējumu. Un, kamēr dzeru, tikmēr domāju par sanatoriju. Man riebjas turp iet. Bet neiet es arī nevaru. Katrā ziņā labāk ir darīt kaut ko riebīgu, nekā nedarīt neko, ja es negribu pavisam nojūgties.
Aiz loga pamazām satumst. Kaut kur aiz sienas, divus stāvus augstāk, kaimiņš atkal bļaustās ar savu māti. Šie zina, ka skandalēt īpaši nevajadzētu, tādējādi it kā izrādot savu bijību pret likuma kalpiem, kā mani. Bet es jau nojaušu, ka nekā vairāk par bailēm no administratīvā soda viņi neizjūt. Vismaz attiecībā pret mani.
Pie kājām guļ Čakijs, zeltainas krāsas labradors- retrīvers. Savām suņa ačtelēm vēro mani. Jūtos vēl nožēlojamāks. Vēl vājāks. Čakijs uz mani skatās tik žēli, ka pilnīgi uznāk raudiens par sevi. Ātri vien novēršos, un, pagriezis galvu, logā pamanu, ka jau satumsis. Vajag doties. Pieceļos, izdzeru pēdējo malku alus, nolieku pudeli turpat pie miskastes, skapītī zem izlietnes. Eju uz savu istabu garām sīkā istabai – tur ir vērojama klasiska aina, kad televizora ekrānā rāda kaut kādus muļķikus, kamēr pats sīkais aizmidzis uz neizklāta dīvāna. Īsta vīrieša ieradums, es te tā iedomājos. Vismaz tāds mūsdienīgs stereotips. Iegāju istabā, izdzēru savas zāles un klusām devos ārā pa durvīm. Čakijs, stāvēdams koridorā, noskatījās, šķiet, vēl žēlākām acīm nekā pirms tam. Es mīlu to sušķi. Pāris soļi atpakaļ, noglaudu manu labradoru un izeju pa durvīm, kārtīgi tās aiz sevis aizslēdzot.

Jo tālāk esmu no mājām, jo lielāka tumsa ieskauj apkārtni. Tuvumā dzirdu tikai pats savus soļus un siseņus. Apkārt ir krūmāji un zaļumi, es eju pa šauru, asfaltētu taciņu, kas vēl ir oranžu laternu izgaismota, taču drīz apgaismojums pazudīs, gluži kā asfalts zem kājām. Vēl pāris soļi, un asfalts pārtaps par nelielu smilšainu taku zem kājām. Es turpinu iet, apgaismodams ceļu ar kabatas lukturi, taču drīz vien to izslēdzu – mēness ir tik spožs, ka izgaismo visu apkārtni.

Kaut kur priekšā redzu žogu – to, kas no tā palicis. Drīz arī nonāku līdz pašai sanatorijai. Vismaz kādreizējai sanatorijai. Tagad tā ir tikai ārēja konstrukcija ar izdemolētu nekārtību iekšā. Laba vieta, kur aizmirsties.
Strauji tuvodamies ēkai, es uz brīdi apstājos. Sāku domāt – ko es te vispār daru, kas mani šurp velk. Varētu tikpat labi arī likties gultā vai padirnēt pie televizora, tukšojot vēl kādu tērvetnieku, palēnām pārejot uz ko stiprāku. Vairākus gadus neatvērto balzama pudeli, piemēram. Uz mirkli sajutu aso, dedzinošo, taču bezgala patīkamo balzama garšu uz mēles galiņa. Pastāvu vēl dažas sekundes. Ārā ir patīkams gaiss, svaigs un saldsērīgs. Dodos iekšā.

Klusi lavos cauri saplēstajiem žogiem, uzmanīgi apeju dzeloņdrātis, līdz nonāku pie ēkas fasādes, kuras vājās vietas aiznaglotas ar dēļiem. Izņemu savu lukturi no kabatas, sāku meklēt īsto dēli. Taustos, meklēju, līdz beidzot arī atrodu – vienīgais dēlis, kurš vairs nav pienaglots. Uzmanīgi to izceļu, pastiepju roku tikko atklātajā spraugā, rūpīgi atbīdu aizmugurē esošos dēļus, līdz sprauga kļūst pietiekami plaša, lai izlīstu tai cauri. Beidzot esmu iekšā.
Patīkama, pazīstama smarža ieplūst nāsīs. Smiltis, putekļi, mitrums. Tā smaržo pamestas ēkas. Pārāk pazīstama smarža.
Plašā, sagruvusī priekštelpa nav atstājusi teju neko no tā izskata, kas kādreiz šeit ir bijis. Tikai vājā krāsa uz sadrupušo sienu apmetuma, kas šobrīd atrodas man pie kājām, liek apjaust, ka šeit kādreiz ir bijis kas vairāk par gruvešiem. Es dodos tālāk, cītīgi cenšoties nepaklupt – visi ēkas karkasa logi ir aiznagloti, tāpēc iekšā šeit ir ellīgi tumšs. Uzmanīgi soļoju pa vienu no ēkas gaiteņiem, gruvešu skaņa, kas dzirdama ikkatrā manā solī, ļauj man iejusties. Pamazām jūtos arvien labāk, un arī gaisma gaiteņa galā kļūst vairāk sasniedzama.