Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas bija rīts, kad viņš mani salauza. Tas ir, pareizāk sakot, tas bija rīts, kad salūza kaut kas manī viņa dēļ. Vēl pareizāk būtu teikt, ka nevis viņa dēļ, bet tā iemesla dēļ, ka mūsu uzskati par attiecību uzturēšanu bija atšķirīgi, ka man bija lielākas vajadzības, ka man bija kaut kādas gaidas, lai gan vienmēr ir man mācījusi dzīve - negaidi, dārgā, sagaidīsi kaut ko sliktu tā gaidot labumus. Bet es to nekad nebiju pratusi - esmu radusi dzīvē dot un saņemt // gaidīt pretim.
Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas bija tik sirreāls rīts, ka likās - es neesmu cilvēks, ja es varu tā pēkšņi pamosties ar tik aukstu, vēl nekad nepieredzētu un nejustu tukšumu un vienaldzību. Tas bija ļoti auksts un ļoti, ļoti smags rīts.
Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas rīts ir atņēmis manī kaut ko tādu, kas kādreiz bija ļoti svarīgs. Un tagad es to atceros ikreiz, kad domāju par to, cik ļoti man kaut kas ir izrauts. Vienīgais jautājums, kas mani vēl nomoka, ir tas- vai atņemts un izlauzts man tas uz mūžu?