Vanna varētu būt lieliskajam vīrietim nepieciešamā īpašība - kā vieta, kurp doties gan priekos, gan bēdās. Respektīvi, vanna ir viena no patīkamākajām lietām uz pasaules tieši tāpat, kā viņa kalpo par patvērumu skumjos brīžos kā šis, kad gribas ieslēgties četrās sienās un kādu nedēļu nelīst ārā. Kad es nodarbojos ar sevis slīcināšanu bēdās.
Tas, kas sāp, pirms laika tā nemaz nesāpētu. Sāp tagad, visticamāk, tāpēc, ka tieši pēdējās dienās radās ilūziju apvīta sajūta, ka - varbūt tomēr ir labi. Varbūt tomēr ir iespējams. Varbūt tomēr var arī izbaudīt un tiešām no sirds.priecāties.
Bet. Laikam jau nav labi. Tā jau reiz iegaumēta mācība - ja izvēlies just, tad zini, ka būs just arī slikto. Varbūt tieši tāpēc nesāp tomēr tik ļoti kā tas būtu sāpējis kādreiz. Beigu galā, daudzas lietas manī ir apmirušas. Man nedaudz par to žēl un pietrūkst senās, dzīvākas un naivākas manis, bet. Dzīve.
Katram ir savi zirnekļi. Man šamo.daudz, turklāt katrs no tiem man izraisa negatīvu sajūtu čupu - sākot ar bailēm un bezmiegu, līdz pat dziļiem iekšējiem konfliktiem un depresijām. Nu, hiperīmō visnotaļ raksturīgi.
Vanna ne vien paslēpj, izolē un ļauj gremdēties skumjās, tā arī attīra, atslābina un dziedē. Rau - jau līdz rītam tik 2 stundas, ko dzīvot.. pat laiku tā.vilcina. (:
Tādā brīdī kā tagad es atduros pret punktu, kurā es neredzu nevienu nākamo gājienu. Nevienu ceļa turpinājumu. Un nevienu sakarīgu risinājumu. Esmu nonākusi pie dzīvošanas (nevis eksistences) pamatiem, ķeroties pie pēdējiem salmiem, kas atļautu man.vienkārši.. būt. Neko neplānojot, negaidot un ne ar ko nerēķinoties. Priekšā man stāv grūts, bet tagad vienīgais iespējamais gājiens - gājienu netaisīt. Mēģināt varēt būt.